Par to, ka nav vienalga.

Girls like bad boys, because they want to believe he is going to change just for her.

Hei. 

Dažreiz tik nožēlojama šķiet dzīve, lai gan patiesībā tā ir sasodīti skaista un izdevusies. Ir šķēršļi, kas stāv ceļā, lai kaut ko sasniegtu, bet viss ko tu vēlies ir sasniedzams. Vienīgi,laikam, tā īsti nevar mainīt personību, ja pats to ļoti, ļoti nevēlas.  Ir jābūt lielam gribasspēkam, lai kaut ko dzīvē sasniegtu un kur nu vēl izmainītu, bet nepietiek spēka un drosmes, lai tiektos uz izmaiņām.

Kad mēs kaut ko darām, lai kretinētu savā dzīvē mēs pat dažreiz neapzinamies, ka mums pašīem ir viss, burtiski viss, bet mēs tikai bojājam savu ikdienu ar maznozīmīgām un nevajadzīgām lietām. Ja padomā, daudziem no mums ir patiešām viss ko ikkatrs sev var vēlēties- ģimene, māja, nauda, mīlestība, spēks, veselība... Tomēr pietrūkst, laikam, laimes, lai  līdz galam mēs justos apmierināti ar savu eksistenci. Bet ja viss tiešām ir, kāpēc jābojā sava dzīve. Es nesaprotu. 

Vajag dzīvot kā patīk, tomēr, ja kādam ir kāds ļooti mīļš cilvēks, vajag ieklausīties arī viņā, tad ieguvēji būs vairāki, jo kopā mums ir spēks.  Lielīties, ja nav ar ko. Izaugt un ticēt brīnumam- ticēt pa īstam.

Ai, man vienkārši patīk, galīgi patīk. Dzīve. Spēks. Laime. Jā, es esmu laimīga, jo man ir savi ideāli, bailes un tā kā nav citiem. Man ir dzīve, kuru es dzīvoju laimīgi un man ir kādi ar kuriem dalīties savā laimē un savās huiņāas, mīlu savus mazos nezvērus. 

Dzīve ir skaista, un es to dzīvoju kā gribu. Dažreiz tas liekas galīgi garām un muļķīgi, bet tā ir mana.. 

One last dance

''Young, wild and free''

Vakardiena un šodien- kaut kāds trakums. Nē, nu patiesībā bija daudz kas labs, bet arī daudz kas ne tik labs, bet pa to, tik tā.

Kursa ballīte un mani kursabiedri bija ar mani. Dejojām, dziedājām, gājām gulēt un visas pārējās nešpetnības, un protams man fotoaparāts visiem bija tieši pa prātam. Tapa daudz smieklīgu bilžu, tika iemūžināti neiedomājamākie skati un,protams, atkal mūsu kursā, kā hamelionu rotaļās, bet nu jā. Tas vienīgais, kas mani sagruzīja šajā vakarā. 

Rīts man jau bija labs, citiem slikts, bet skolā tā neko. Pēc tam ciemiņos pie kursabiedra.Tur gan gāja sasodīti feini. Noskatījāmies ''Puss in boots'' un ''kumāru..'', un tā pienāca mans laiks doties uz autoostu, lai dotos mājās. 

Tagad esmu mājās, kas tiešām ir lieliski, bet man ir daudz darba- uhtīi. :D 

Nu ko, secinājums ir tāds, ka daudz kas notiek negaidīti, bet varbūt tomēr plānoti. Nākas daudz ko zaudēt, lai kaut ko iegūtu, bet vabūt tā ir laimes fomula?

p.s. Ar pārējiem kusabiediem bildes būs- jā, jā!

Visi stiprie cilvēki mīl dzīvi.

Heijā. Drrīz skate, pa visam drīz, kas mani tiešām biedē, bet es nevēlos te trulināt par skolu. Tā man ir sasodīti dārga, bet grūta. :D
Tā ir sagriezies, ka man iet diezgan interesanti visumā. Patīkami atgadījumi un likumsakarības liek sagriezties visam par mani, nevis pret.
Tiešām, tagad ir vēl lielāks prieks iet uz skolu un ai, baigi jauki, ka atkal ir kā dēļ smaidīt vairāk, un piedurties vēl vairāk. Patīkami :)

Labi, beigšu gvelzt- rīt ballīte, un tas ir satriecoši!

Kliedziens bezizejā.

Lai 

LLLLDJFKLC    Llllai pagātne ar vēja spārniem aizplūst

Un tagadne kā zelta stariņš mirdz,

Bet nākotne, lai atnes visu,

It visu to, ko ilgojas Tev sirds.

..un viss paskries garām. Es vēlētos būt viss, kas apstāties spēj, vēlos būt pēdējā- neviena neievērota.

Ai, man laikam iet bēdīgi pašlaik. Sanāca, tā kā galīgi nevajadzēja sanākt, izlasīju to, ko man galīgi nevajadzēja izlasīt. Pašai tagad neprieks, par to. Un garastāvoklis- par tāda esamību nevar būt ne runas, vienkārši tā skumji sametās.

Man ļoti nepatīk cilāt pagātni un tās detaļas. Tā bija pagātne, un tagadnē tai nav nozīmes, es mēdzu dzīvot uz priekšu un ceru, ka arī pārējie cilvēki to reiz aptvers. Es nesēžu uz vietas un neskumstu par pagātni, no pagātnes definīcijas galvenā iezīme ir tā, ka tā ir pagājusi, un tas arī visu izsaka- nav tā, kā bija un punkts. Tad kādēļ ir jācenšas mainīt tas, kas ir acīm redzams- ka pagātne ir bijusi. 

Man nepatīk skatīties uz lietām, un darbiem, un cilvēkiem, kas mani kādreiz ir sāpinājuši. Tapēc arī cilvēki , kurus es esmu sāpinājusi ir mainījuši attieksmi uz mani, tad kādēļ, kādēl es nevaru darīt tā pat. Nu nepatīk man tas, ka man nav prioritāšu un man vienkārši ir jādzīvo, jādzīvo un viss. Ehh, pārāk grūti priekš manis.

Tā jau ir, ka dzīve izdrāž visus, bet nu jā.. Laikam esmu kļuvusi par vāju, un ātri padodos, cik nožēlojami. Bet tomēr, es negribu atmest pilnīgi visam ar roku. Liene spēcīga, liene dzīvo tālāk, un mīl dzīvi.  Dzīve turpinās tapēc nav jānožēlo izdarītais- kas bijis, bijis, svarīga ir šodiena, tieši tagad un tepat, un nākotne, tā ir jā!

Bet mani vēl nepamet sajūta ka man ir ļoti skumīgs garīgais. Draugi ir iekūlušies pamatīgās ziepēs, un tas manu galvu nodarbina daudz, daudz.

Pa žizņu.

Karjera ir brīnišķīga lieta, taču tā nekad nesilda aukstā naktī. /Merilina Monro/

-25C

Gribētos, lai es vecumdienās varētu piezvanīt savai draudzenei un pateikt: "Euuu, vecā kad iesim tērēt pensiju?"

Labrīt, šajā varbūt aukstajā, jeb arī neaukstajā dienā. Bet kā jau ierasts, mūsu kurss ir , saliedēts, un nolēmām šodien nejiet uz skolu, jo ārā grādi ir mīnuss, kā mēs spējam ''panest''. Tā nu visi saldi guļ otrās kojās, mūsējās gan nē, tās tādas cītīgas un gāja uz skolu-- jēga? - nekāda, jo tagad viņi skolā ir labi ja 5/6 cilvēki. 

Šīs nedēļas iesākums un pagājušās nedēļas beigas ir haļavas laišana, vismaz mūsu kursā, jo skola aukstuma dēļ netiek apmeklēta, bet vismaz šādi tādi, savādāki darbi tiek padarīti. 

Un ja atceras to iepriekšējo ierakstu, tad tagad jau mazliet pārliecinošāk varu teikt, ka cilvēks ir mainījies. Vakar arī es biju ciemos un bija jauki. Kopā visi taisījām ēst, skatījāmies filmas,un bija tiešām naiss. Daudz smējāmies, un vienkārši forši pavadījām laiku. Tad atkal pienāca vakars un valmieras iepazīšanas brauciens varēja sākties. Atkal daudz smieklu, tik feini! :)

Jā, man ļooti patīk kā tagad viss ir, arī ar kursabiedru feini pasmejamies :D Nu labi, tagad jau viņš man valmieras brālis skaitās, jo aizstāv no visa, un ir gatavs celties un krist par savējiem, patīkami. 

pirmais iespaids ir maldinošs..

Pirmais iespaids tik tiešām ir ļoti maldinošs, un tas pierādījās šajā gadījumā, kad satiku viņu- jauno kursabiedru.
Viss liecināja par to, ka viņš ir traks, mežonīgs un vienkārši nelabojams dzīvotājs, visi stāstīja, ka ar viņu nevajag runāt, skatīties un vispār neko nevajag ar viņu pasākt. Kur nu vēl iedraudzēties. Pie tā arī paliku, jo neviens nebija spējīgs pateikt,  kaut ko savādāku- labāku!

Šodien skatos- jauns uzaicinājums dr.lv viņš. Apstiprinu. Atnāk vēstule- izlasu- jautājums par skolu. Protams, atbildu, bet es spēju viņu sasmīdināt un aizgāja tālāks bazars. Rakstījāmies, rakstījāmies, kļuva interesanti, sāka stāstīt savu dzīvessstāstu, jeb daļu no tā, un es sapratu, ka tik tiešām viņš ir tāds, par kādu pārējie ir stāstījuši- nebeidzams sūdu vārītājs, trakulis un jāa. Bet es turpināju klausīties. Tomēr, sarakste rosījās un nemaz nebija tā, ka bija tik ļoti traki, bija savādāk. Tiešām interesanti bija klausīties to visu ko stāstīja, un viņš vairs nav tāds kā bija pirms gada. Viņš maina savu attieksmi pret dzīvi, pret darbiem, viņš nekaujas un nelieto visādus sūu**, sapratis, ka dzīve mainās, un arī viņam ir jāmainās.
Tā mēs tiešām lieliski runājām un beigās jau sākām jokot un jā, viņš jautāja, kāds iespaids man bija par viņu, es pateicu. par mani viņam arī bija interesants: ka es esot sēne. Bet tagad tas viss galīgi ir manījjies, esmu jocīgi traka- labā nozīmē, es spēju viņam pacelt garastāvokli. un tā bija tikai pirmā diena, kad runājam. Sākām iedraudzēties un beigās nonācām pie tā, ka viņš mani sauks par māsu, un es viņu par brāli. Un viņš par mani rūpēsies kā par māsu- celsies un kritīs par viņu- neviens man nepiesiesies savādāk atrausies. es tik tiešām biju pārsteigta par to, kā cilvēki tik ātri spēj sadraudzēties, bet es ļoti priecājos par to!
Viņš man daudz ko šajās stundās kad sarakstijāmies iemācīja, piemēram, to, ka nevienam nevar uzticēties, uz nevienu nevar paļauties, arī to kā cilvēkus pieveikt morāli .
Ir lieliski apzināties, ka tagad ir tāds cilvēks kurš ir gatavs aizstāvēt. Un man prieks, ka vienai draudzenei ar viņu ir paveicies- malači!
Tikai tagad jautājums man pašai sev- vai uzticēties viņam, vai tomēr tā bija tukšu salmu kulšana. Hmm.
Bet kursabiedrs- labs!