Kapēc?- kapēc, atkal ir tā, kā nevajag būt. Nevajag tā teikt, nevajag tādu attieksmi, vienkārši nevajag. Man vajag to sajūtu, kas bija pirms nedēļas, mēneša. Ja vien tu zinātu, kā man sāp, ja tu zinātu. Bet nezini, jo es tev to nekad neteikšu. kapēc?- jo es negribu, lai tu zini, kā es jūtos patiesībā. Tik sagrauta kā ķieģeļu siena pēc 'laika zoba', tik noskumusi, kā sen vēl nebiju.
Un acīs iezogas asara.
Bet ja tu zinātu, man atliek nodomāt, vai tad tu kaut ko mainītu. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet tu to nekad neuzzināsi, nekad.
ceturtdiena, 2013. gada 31. oktobris
otrdiena, 2013. gada 22. oktobris
Šodien kafija garšo labāk, kā jebkad. Aiz loga rudens. Tāds patiess, ka pat nedaudz stindzina pēdas zābakos, un seja kļūst sārta pēc pāris vēja brāzmām.
Pat nezinu, vai sanāks man uzrakstīt kaut ko dziļdomīgu, laikam nē. Es vienkārši tev gribēju izstāstīt, kā man iet.
Skola sākusies, pēc nedēļas jau kārtējās starpskates, ehh, tas laiks tā skrien. Esmu sākusi mācīties autoskolā, tādēļ arī tas man jauc prātu. Volejbolā esmu sadarījusi šo to nepareizi, tāpēc labās rokas plecs sācis protestēt, un itkā saka :''Pietiek, Lien', atpūties nedaudz!'', tāpēc roka nu ir noteipota.
Bet par to rudeni?! Tas mani vilina ar dienu jo vairāk. Rudens mani ir piepildījis, lai gan tas sākās jau vasaras pēdējā nedēļā, bet par to jau tu zini. Un tomēr, katra diena ir nedaudz mokoša, bet tajā pašā laikā tik ļoti piepildīta. Dažreiz uznāk skumjas, ka varētu izkratīt sirdi stundām ilgi. Dažreiz no prieka varētu lēkāt vēl ilgāk. Jā, ir tā sajūta, nu tā, labā.
Kā man teica, mīļa draudzene:'' Tev ..būs blakus gan labos, gan sliktos brīžos. Viņš tev būs kā otrā es vienmēr. Protams, viņam ir dažādi trūkumi, bet tu taču esi laimīga, vai ne? Viņš tev liek smaidīt, un tu viņam. Tagad bez viņa tev ir skumīgi, pat bez zvana. Tu skumsti, tātad ilgojies, un ja ilgojies, tātad viņš tev ir ļoti svarīgs. Tā pat kā tu viņam...''
Tagad es zinu to sajūtu, kad patiešām gaidi brīvdienas. Citus gadus gan prātā rosījās domas-''es negribu mājās, man te patīk vairāk..''. Tagad pat nespēju iedomāties, kā es varētu šeit padzīvot ilgāk nekā nedēļu, nu labi, šonedēļ tā sanāks,bet darbi, darbi.
Bet tā sajūta, ka tevi kāds gaida, vai varbūt gaidu es?! Lai nu kā, daudz smieklu, un sajūta, ka nepārtraukti tevi kāds ķircina, un itkā apsmej, bet tagad jau tas ir kā pieradums. ..un jā, es tiešām esmu laimīga.
Pat nezinu, vai sanāks man uzrakstīt kaut ko dziļdomīgu, laikam nē. Es vienkārši tev gribēju izstāstīt, kā man iet.
Skola sākusies, pēc nedēļas jau kārtējās starpskates, ehh, tas laiks tā skrien. Esmu sākusi mācīties autoskolā, tādēļ arī tas man jauc prātu. Volejbolā esmu sadarījusi šo to nepareizi, tāpēc labās rokas plecs sācis protestēt, un itkā saka :''Pietiek, Lien', atpūties nedaudz!'', tāpēc roka nu ir noteipota.
Bet par to rudeni?! Tas mani vilina ar dienu jo vairāk. Rudens mani ir piepildījis, lai gan tas sākās jau vasaras pēdējā nedēļā, bet par to jau tu zini. Un tomēr, katra diena ir nedaudz mokoša, bet tajā pašā laikā tik ļoti piepildīta. Dažreiz uznāk skumjas, ka varētu izkratīt sirdi stundām ilgi. Dažreiz no prieka varētu lēkāt vēl ilgāk. Jā, ir tā sajūta, nu tā, labā.
Kā man teica, mīļa draudzene:'' Tev ..būs blakus gan labos, gan sliktos brīžos. Viņš tev būs kā otrā es vienmēr. Protams, viņam ir dažādi trūkumi, bet tu taču esi laimīga, vai ne? Viņš tev liek smaidīt, un tu viņam. Tagad bez viņa tev ir skumīgi, pat bez zvana. Tu skumsti, tātad ilgojies, un ja ilgojies, tātad viņš tev ir ļoti svarīgs. Tā pat kā tu viņam...''
Tagad es zinu to sajūtu, kad patiešām gaidi brīvdienas. Citus gadus gan prātā rosījās domas-''es negribu mājās, man te patīk vairāk..''. Tagad pat nespēju iedomāties, kā es varētu šeit padzīvot ilgāk nekā nedēļu, nu labi, šonedēļ tā sanāks,bet darbi, darbi.
Bet tā sajūta, ka tevi kāds gaida, vai varbūt gaidu es?! Lai nu kā, daudz smieklu, un sajūta, ka nepārtraukti tevi kāds ķircina, un itkā apsmej, bet tagad jau tas ir kā pieradums. ..un jā, es tiešām esmu laimīga.
Abonēt:
Ziņas (Atom)