Mazliet sirds sažņaudzas no rūpēm, no bailēm no ticības. Viss liekas tā, kā kādreiz biju iedomājusies. Tas scenārijs kaut kur jau bija noglabāts, bet kāds izlēma to izspēlēt tieši tagad. Bravo!
Sēdi un domā//Ik pa laikam acīs sariešas asaras/, tā sēžu vēl tagad. Eju un acīs sariešas asaras. Jo vairāk prātu nenodarbinu ar kādām lietām un darbībām, jo grūtāk.
Ne gribas ēst, ne smaidīt, ne ko. Vai sāc nojaust, par ko ir šis uzvedums?
Es ticu, ka tu zini. '
Rudens izkodis manā sirdī caurumu. Vairs es nemīlu rudeni tā, kā es to mīlēju iepriekš. Tagad tā savādāk. Tas mani iedzinis bēdās un skumjās jau ilgāku laiku, bet par ko, nezināju līdz šodienai. Katrs rīts sākās ar domu, bet ja nu tomēr viss ir labi. Diena sākās, bet es klusībā apzinos- nav labi. Es gaidu vakaru, bet nesagaidu neko. Tikai tumsa, arī telefonā. Es gaidu rītdienu, bet pienāk šodiena. Un atkal nekā. Es domāju:'' ..kas notiek.'' es sev to jautāju.. Atbilde vēl nav uzrakstīta.
Asaras nu jau kļuva par ikdienu, bet sēdēšana un prāta nenodarbināšana kļuva vēl skumjāka. Es zinu, draugs, ka tu nepamanīji kā skumstu, jo netīk asaras slaucīt, kad tu skaties. Es novērsos no jums.
Ak, Rudeni! Ja tu zinātu, kā es tevi iemīlēju. Tavus rītus, kad modāmies kopā. Un vakarus, kad tu mani vadīji mājās. Brīžus, kad no sirds smējos iekrampējusies tavās kļavu lapās un siltas tējas vakarus, kad rokas jau sala, lai vienkārši atrastos laukā. Tos vārdus, ko mamma vienmēr teica- tev ir paveicies.
Bet vai tu apjaut, kā bija paveicies tev?
Un tā es tevi iemīlēju. Bet tas jau nemaina šo scenāriju.
Viss ir tik paredzami. Pēc kā laba, nāk kas slikts.
Liene ir salauzta.
Jau atkal.
Bet es tevī iemīlējos.

Rudens-cilvēks. Es zinu, ka saprati par ko ir stāsts. Bija stāsts. 

Nekas jau nenotiek tā pat vien.