Nejauši twitterī izlasīju frāzi: ''Ja tu būtu dzēris, un būtu vienā istabā ar visiem puišiem, kurus tu esi mīlējusi, vai kuri tev ir bijuši ļoti svarīgi-kuru tu izvēlētos/ ''kristu'' ap kaklu?
Likās, ka visu dzīvi es atdotu, lai atkal kristu viņa skavās- tā pirmā un lieliskā, bet pēc pēdējās reizes, kad tikāmies, un kaut uz pāris mirkļiem biju viņa vienīgā, es sapratu to, ka visus šos gadus es alku piepildīt vienu- atkal sajust to, ko jutu sākumā. Tos taureņus vēderā un galvā, to atkal satikšanās prieku un šķiršanās rūgtumu, bet zini.. .. lai kā es to negribētu atzīt- taureņi ir aizlidojuši, satikšanās prieks pārvērties parastākajā ''čau'', bet šķiršanās rūgtums, tas kaut kādā ziņā ir pagaisis.
Visu šo laiku es tiecos pēc atmiņām, nepiepildītiem mērķiem. Atmiņas, tomēr, ir skaistākas par to, kādu biju iedomājusies esošo situāciju. Un labi vien ir, ka atkal mūsu lūpas satikās. Tās bija pēdējās atvadas, kuras vilcinājām gadus.
Un tagad atkal par pašu tēmu. Vai es zinu, kuram es kristu ap kaklu? ..Es nezinu.
Sāku ''lasīt'' kopā atmiņu drumstalas par saviem mīļākajiem vīriešiem... ..... ......... .........
Bet vai vispār ir kāds, kura dēļ ir vērts vēl reizi atvērt sirdi nezināmajam?
..atveru savu kontaktu listu telefonā.
..saprotu, ka vienīgie vīrieši, kuri manā dzīvē ir bijuši svarīgāki par pāris randiņiem un skūpstu pilsētas parkā ir tikai divi. Vienu es pieminēju tikko, bet otrs ir tas pats, kurš manu sirdi salauza tik ļoti, ka negribējās ne ēst, ne gulēt. Un vai ir vērts vēl reizi sev nodarīt pāri, ar tiem pašiem cilvēkiem, tām pašām kļūdām un tām pašām asarām?!
Nē.
