Tu saki, ka gribu visu uzreiz. Bet tā ir. Tu man saki, tā nedrīkst, beidz tā darīt. Bet kā lai es tā nedaru, ja visu dzīvi tā esmu darījusi, es savādāk nemāku. Un, laikam, nemaz negribu mācēt. Man patīk iegūt to, ko es vēlos, ja tā nebūtu- vai man līdzās būtu tu? - īsti nezinu gan- šaubos. Mamma iemācīja tiekties pēc tā, ko es vēlos, un tā uzreiz- gribēt, lai sanāk. Nevis knapināties, knapināties, ka beigās čiks vien sanāk. 

Es saku, ka lielos mērķos, tomēr, vieglāk trāpīt, tādēļ tādus sev arī uzstādu. Man nav bail zaudēt, bet palikt aiz strīpas ir vissāpīgāk. Tad kādēļ gan man jāaprobežojas ar mazumiņu, ja zinu, ka spēju uzcelt lielas sapņu pilis, varu pamērcēt kājas piektā stāva mākoņos un sajusties brīva. Tas mani iedvesmo, tās lielās lietas, kas var būt manas. Jo tās lielās lietas jau sastāv no tām mazajām, mazmazītiņām. Tikai uz kurām katrs tiecas, tas nu gan ir cits jautājums- es uz tām lielākajām.. Bet kā ir ar tevi?

Vai tu gribi nākt man līdzi līdz lielajām lietām- 5 stāvu nomainot pret 12. Vai tomēr nobīsies no augstuma un paliksi tur. Tu droši vari to izvēlēties, es neturu, bet es gan kāpšu. Jo augstāk, jo labāk! Lejā, mēs vienmēr paspēsim nokāpt, bet vai uz augšu vienmēr kāpņu telpa būs atvērta?