Viens mēnesis skolā aizvadīts un atliek tikai šad tad atcerēties, ka tas pagāja traki. Tiešām traki. Negulētas naktis,jauni cilvēki, balles, un daudz mācību. Iepazītas vēl neiepazītās cilvēku personības un pierasts pie savējām. Viss itkā kārtībā, nu vismaz nesūdzos ne par ko daudz.
Šodien atkal bija vēlme blondus matus, nu aizgāju pēc krāsas un nokrāsoju, bet kā zinādama ka nekas nenotiks arī nebēdājos, jo no sarkanajiem man tik ātri vaļā netikt. Nu nekas, dzīvosim ar sarkanajiem. Viss taču ir lieliski.
Pamazām tiek pierasts pie visa, un aizmirsts sen iemīlētais. Atkal acīs asaras, bet zinu tač, ka arī es tagad esmu diezgan laimīga, tomēr grauž jau tā pat. īsziņas signāls nu jau ir ierastais iemigšanas tonis un dienas režīma sastāvdaļa, tikai vēl nemaz neliekas, ka tas ir īstais, ilgi gaidītais.
Arī rudens ir klāt, šogad tāds dzeltens pagadījies. Un es apjūku visā savā tekstā. Es gribu lielu tējas krūzi, jo ir mazs dzīves apnicīgums uznācis. Tikai nezinu, kā lai to maina. Itkā viss šķiet tik balts, bet tajā pašā laikā melns. .. un noskaņ sms signāls.
