Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2013. gada 17. augusts
Kaut kas dīvains. Tā nekad nenotiek. Es- saldumu mīlošais cilvēks vairs nespēju. Skatos uz viņiem, un, kamēr citreiz tie iekāroja manu sirdi un siekalas saskrēja mutē, tagad tik vienaldzība uz viņiem. Nu negribās man tos saldumus. Bet tagad kārojās kāds sāļums. Ehh, vai vispār ir tāds vārds- ne saldumi, bet sāļumi?!
svētdiena, 2013. gada 11. augusts
Vakarvakarā sēdējām, nē gulējām. Mana galva uz viņa vēdera un runājām. Par visparastākajām lietām un sakritībām. Stāstīju, cik ļoti man nesimpatizē uz ielas bieži redzētās meitenes- nevīžīgiem matiem, pārgrimmēto sejas daļu, kreklos ar neizprotamiem uzrakstiem, vai kreklos, kas jaunkundzēm ir 3 izmērus par mazu, un krūtis krīt ārā, bet ik pa laikam, viņas ''sarausta'' šo t-kreklu/maiku, bet nekas jau nemainās, krūtis ir savā vaļā. Noskranduši džinsi, un tirgus kedas, ar krāsu krāsainām šņorēm. Ehh, mani kaut kādā ziņā biedē šis apzināti veidotais stils. Es tiešām nevēlējos nevienu apvainot., bet manām acīm tas šķiet dīvaini. Pie rokas šīm meitenēm ir puisis, arī līdzīga izskata, bet pēc 2 nedēļām šī puiša vietā ir cits, un tā joprojām..
Nonācu pie secinājuma, ka māte mani mācījusi valkāt svārkus un kleitas. (Laikam tādēļ manā garderobē ir tikai 1 bikses, un tās tā pat gadījumam, ja ārā ir vēss) Kurpes uz papēža, vai laiviņas. Nike kedas atstātas tikai maratonam vai lauku skriešanai. Blūzes, vienkārši krekli, viss glīti saskaņots, viss tā- pareizi. Un to trakulību atstāt ballītēm, jābūt taču ir glīti.
Tas par vakardienu- bet tas bija ievads manai galvenajai domai. Redzi, to es stāstīju vakar, bet kā tad ir tagad? - sēžu istabā, vecās biksēs ar pazemināto stakli, puišu kreklā, kas pāris izmērus par lielu, pilnīgi bez grimma. Dzeru kafiju, kura pat nav tā īsti pareiza, nevis ar pienu, bet saldo krējumu.
Šķiet, ka es pateicu kaut ko nepareizu, bet varbūt pareizu. Nesaprotu, kurai dienai es piederu, šodienai vai vakardienai, dienai vai naktij. Kailums.
Nonācu pie secinājuma, ka māte mani mācījusi valkāt svārkus un kleitas. (Laikam tādēļ manā garderobē ir tikai 1 bikses, un tās tā pat gadījumam, ja ārā ir vēss) Kurpes uz papēža, vai laiviņas. Nike kedas atstātas tikai maratonam vai lauku skriešanai. Blūzes, vienkārši krekli, viss glīti saskaņots, viss tā- pareizi. Un to trakulību atstāt ballītēm, jābūt taču ir glīti.
Tas par vakardienu- bet tas bija ievads manai galvenajai domai. Redzi, to es stāstīju vakar, bet kā tad ir tagad? - sēžu istabā, vecās biksēs ar pazemināto stakli, puišu kreklā, kas pāris izmērus par lielu, pilnīgi bez grimma. Dzeru kafiju, kura pat nav tā īsti pareiza, nevis ar pienu, bet saldo krējumu.
Šķiet, ka es pateicu kaut ko nepareizu, bet varbūt pareizu. Nesaprotu, kurai dienai es piederu, šodienai vai vakardienai, dienai vai naktij. Kailums.
piektdiena, 2013. gada 2. augusts
Un tu jau droši vien zini kā man patīk mūzika, lai gan ar to man ir ļoti tāls sakars. Bet katrai dienai ir sava dziesma. Šodien man būs šī. Bet kāda ir tavējā? Izstāsti man komentārā.
And you probably know that I really love music. And everyday I have other ''day song''. Today it's cover of ''titanium'', but whats yours? Tell me your day song in comment, or send me a message in right side!
ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts
Un šodien man iestājies tāds šurumburumkurums galvā, ka no manas puses būs kas jauns. Jā, pieķeršos klāt bloga 'uzfrišināšanai' jeb smukumlietiņām. Un galvā tapis jauns plāns. Blakus ierastajiem stāstiem ar dziļu domu būs fotogalerija ar kādu vārdu piedevām. Nu tā pat vien, mana ikdiena. Dzīve-parastā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)