Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2013. gada 17. augusts
Kaut kas dīvains. Tā nekad nenotiek. Es- saldumu mīlošais cilvēks vairs nespēju. Skatos uz viņiem, un, kamēr citreiz tie iekāroja manu sirdi un siekalas saskrēja mutē, tagad tik vienaldzība uz viņiem. Nu negribās man tos saldumus. Bet tagad kārojās kāds sāļums. Ehh, vai vispār ir tāds vārds- ne saldumi, bet sāļumi?!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru