Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..

Tikko beidzu skatīties šovu ''The Bachelor''. Pēdējā sērija. 2 sievietes, 1 gredzens. Nedaudz līdzība no ikdienas. Viņš, kurš saka, ka mīl, tik ļoti, abas. Un beigās izvēlas vienu. Zinu, zinu, tādi ir tie šova noteikumi, bet tomēr ir grūti sažņaugtiem īkšķiem sēdēt un cerēt, lai izvēlas pirmo nevis otro. Un brīdī, kad viņš pasaka-''es tevi nevēlos sev blakus..''', plaukstas vairs nav sažņaugtas un iekšēja vilšanās. Sieviete tikai nosaka, ka tik ilgi bija nocietinājusies no visiem un brīdī, kad viņa ir atklājusies un iemīlējusies viņas sirdi atkal salauž. Viņa riskēja un tika salauzta.

Šķiet, ka šis scenārijs notiek tik bieži un ne jau tikai šovā. Dzīvē.
Tā es aizdomājos par to, ka tikai parādīts cik viegls ceļš ir līdz mīlestībai, un cik ātri to var apgriezt. Kaut kā skumji patiesībā. Iedomājos sevi. Palika vēl skumjāk.

Neesmu no šova, lai gan visa dzīve man kā tāds šovs. Bet tās lietas, sajūtas kurām esmu gājusi cauri. Puiši, kuri sāpinājuši mani un kurus sāpināju es. Ak, ja jūs zinātu, cik ļoti es nožēloju tos brīžus, kad teicu nepatiesus komplimentus un izdarīju nepareizas izvēles. Bet ko nu vairs, tu saki. Es saprotu, nekas. Bet lai piedotu kāds cits sākumā ir jāatzīst sava kļūda sev un jāpiedod ir pašam, tad to spēs izdarīt kāds cits. Taisnība.

Šīs dienas atziņa ir: Ja tu riskē, tad pieņem faktu, ka 90% gadījumu tu zaudēsi ir tikai 10% lai uzvarētu. Tu jautāsi- kāpēc tik maz? Lai būtu lielāks stimuls. Jo gatavojoties tikai uzvarai zaudējums ir divtik sāpīgs. Es zinu.