Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..