Svētdienas vakars un apziņa, ka varētu bēgt- uz neatgriešanos. Varbūt ne varētu, bet gribētu.'Patiesībā jau nē, negribētu. Ar katru brīdi, sekundi un laika sprīdi es mīlu jo vairāk. Un tas laiku pa laikam liek apstāties, jo liekas, ka savādāk tas pienāks pārāk ātri- tās beigas. Un tās, es gaidu vismazāk. Bet man taču ir bijušas tik daudz beigas, ka es nemaz nemāku bez tām dzīvot. Tu apsolīji man iemācīt iztikt. Es ticu.
Un tad manā galvā radās domas par to, kur, kas, kāpēc. Un ja nu atkal tās tuvojas, es nezinu. Tāpēc es laiku pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka es vienkārši baidos..              - no visa. No neizošanās, no nepareizas kustības, no dzīves, kad tev ar kādu ir jārēķinās, jo līdz šim, taču bija savādāk. Apmulsusi es gulēju. Telefons klusēja, arī es. Tā acīs iezagās asaras, kuras izslaucīju spilvenā, brīžos, kad mēģināju iemigt.

Pirmdienas rīts ar hiacinšu smaržu un saules staru, kas kņudināja acis, ar vārdiem:''Celies, Lien''. Pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Bet bija. Diena jau iet uz otro pusi, bet dzīve seriālā nebeidzas. Tagad mēs nerunājam. Mana vēlme. Labi, spītība. Piktums. Untums. Es pat nezinu. Un tu saki, kad vēlies palikt viens?
Ja vien tu zinātu, ka palikt vienai ir manas lielākās bailes. Pat zirnekļu kolonija manā acu priekšā pašlaik būtu tikai mājdzivnieku bariņš, tā pat kā visliekajā tumsā es justos kā mājās. Bet tu jau to nezini.
Paņēmu cigareti, kafiju un slaucīju no klaviatūras asaras- gluži kā bloga aprakstā. Bet ārā, kafijas un cigaretes sabiedrībā es pavadīju brīdi, kurā paņemot rokā telefonu es redzēju- neko. Es esmu viena. Tur nav nekā. Tātad arī tevis nav tagad, kad man to vajadzētu. Izpūtu pēdējo dūmu un redzi, sēžu jau šeit. Atkal viena. Tā pat kā tu. Iespējams. Bet tu tā gribēji, es nespēju tavu gribu liegt. Tu viens, es- ļoti saskumusi.

Tev izdevās atklāt manas lielākās bailes. Apsveicu!