Tā likteņa ironija, kad viss likās tik, tik patiesi, bet beigās viss ir kā vienmēr- nekā. Tas ir apmēram tā.

Tuvojas rudens, tātad lietus periods. Tu dodies uz apavu veikalu, lai nopirktu gumijas zābakus, tu nopērc iespējams modernākos, lieliskākos un ērtākos. Staigā pa dranķīgo laiku, tie tavas kājas saudzē, lai nekļūst mitras, un gluži vienkārši silda un nenodara tām pāri. Tie bija vienas sezonas apavi. Mainījās gadalaiki, laik-apstākļi un pārējās likteņa sakritības. Tomēr, kad nejauši uzlija lietas, tu sniedzies pēc saviem kādreiz mīļajiem gumijas zābakiem, kas bija nevērīgi aizmirsti. Tu gribēji viņus atkal uzvilkt, lai tie kalpotu tā pat kā iepriekš.Bet šoreiz bija savādāk. Tie berza, un kaut kur bija parādījusies sūce. Atliek tikai izlemt- izmest pa visam, vai tomēr nest pie kurpju meistara, bet varbūt nopirkt jaunus?

Gribas jaunus, bet gribas paturēt arī vecos. Tu dodies uz veikalu, nopērc jaunus, bet tie nekalpo kā vecie, nav tik ērti, nav tik skaisti, bet līst taču lietus, nav izvēles, kaut kas kājās taču ir jāvelk. Tomēr prātā joprojām, zābaki, tie pirmie- lieliskie. 

Jāmēģina vēlreiz tie salabot. Tā nu tu dodies pie labākā kurpnieka pilsētā, lai tas salabo gumijas zābakus, kuru vērtību tu apzinies tikai tad, kad tie bijuši nobružāti, aizmirsti un jau ieplēsti. Likās cerīgi. Pēkšņi kurpnieks pasaka;'' Mēs nelabojam gumijas zābakus, kas saplēsts, saplēsts. Šis ir tāds savāds materiāls!'' Tu tikai pasaki:''Es ļoti vēlos, tikai šos..''

Redzi, tā pat ir ar cilvēkiem. Cits ir valkātājs,cits gumijas zābaks, bet kļūdas ir tas meistars.

Ir lietas, ko tu dari sevis dēļ, tā vienkārši-pērc paša priekam, lieto paša priekam, un vienkārši sev..

Mana grāmata ir atvērta. Atliek tikai reizi, pa reizei pašķirstīt tās lappuses un apjaust, cik patiesībā dzīve ir skaista. ''Jūtas ir kā mežonīgi zirgi'',bet nē, šoreiz par vilkiem. Es nezinu, vai kādreiz esi iedomājies, cik viņi ir skaisti un nepieradināmi, vai ne? Tā ir īstā burvība.
Bet es taču neesmu vilks, es nodomāju. Bet kādēļ tad mani neviens nespēj pieradināt? Es skrienu, smejos, raudu un meklēju, es meklēju to, nu jā, to pašu- miera sajūtu. Kā nevaru, tā nevaru atrast. Varbūt nemāku. Pašlaik ir kaut kāds periods,kad vienkārši nevaru apstāties un pateikt- pietiks. Lien, vienkārši pietiks skriet. Man katrs vakars ir jāpavada darbībā, savādāk tas liekas izniekots. Lūdzu, pieliekat mani kāds pie vietas.

Un apstājies pie tā, ka tavā draugu sarakstā ir neskaitāmi daudz personu. Telefon-kontaktu saraksts ir pārpildīts, bet kad vēlies parunāties, tev vienkārši nav kam uzrakstīt, vienkārši lai parunātos.