Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Un apstājies pie tā, ka tavā draugu sarakstā ir neskaitāmi daudz personu. Telefon-kontaktu saraksts ir pārpildīts, bet kad vēlies parunāties, tev vienkārši nav kam uzrakstīt, vienkārši lai parunātos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru