Mana grāmata ir atvērta. Atliek tikai reizi, pa reizei pašķirstīt tās lappuses un apjaust, cik patiesībā dzīve ir skaista. ''Jūtas ir kā mežonīgi zirgi'',bet nē, šoreiz par vilkiem. Es nezinu, vai kādreiz esi iedomājies, cik viņi ir skaisti un nepieradināmi, vai ne? Tā ir īstā burvība.
Bet es taču neesmu vilks, es nodomāju. Bet kādēļ tad mani neviens nespēj pieradināt? Es skrienu, smejos, raudu un meklēju, es meklēju to, nu jā, to pašu- miera sajūtu. Kā nevaru, tā nevaru atrast. Varbūt nemāku. Pašlaik ir kaut kāds periods,kad vienkārši nevaru apstāties un pateikt- pietiks. Lien, vienkārši pietiks skriet. Man katrs vakars ir jāpavada darbībā, savādāk tas liekas izniekots. Lūdzu, pieliekat mani kāds pie vietas.