Kāda gan tā mana vasara? Sākums, darba pilns, skola, plenērs un volejbols. Volejbola kaislības nerimstas un ir arī rezultāts, Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā godam nopelnīta 3. vieta. bet zini, tas tik tiešām nenācās viegli. Smagi zaudējumi, bet cīņasspars nepadoties pie iesāktā. Kaut kas, tomēr, mums palīdzēja cīnīties- vainu nu kolēģu skeptiskais viedoklis, ka tas nav reāli, vai arī bijušās treneres labās domas, ka mēs to spējam.
Nebija jau tikai volejbola kaislības, bija arī ierastās. Ko sauc par simpātijām un patikšanu. Bet ja jau tagad stāstu to, tad kaut kas ir arī beidzies. Bet ja man jāsaka, kāpēc, es pat īsti nezinu, jo nekas arī tā vēl nav runāts, izrunāts, aprunāts.. runāts.. sarakste pārtrūka, tā pat kā viss pārējais.
Un redzi, pēc 17 gadiem apzinājos, ka man ir vienkārši lielisks kaimiņš, jā, sasmaidijāmies un jau nākošajā dienā gājām ārā un tā. Bet manimocīja viens jautājums: ''Kas būs tālāk'', jo ir taču pēdējā vasaras nedēļa, bet tad es tur, un viņš kur pilnīgi citur. Atbilde bija vienkārša, viss būs labi, tikai sāc man ticēt. Un tā pēdējā vasaras nedēļa bija labākais, kas ar mani ir noticis šajā vasarā noteikti. Katra diena, vakars tika pavadīti ar jauniem piedzīvojumiem. Visa nedēļa kaut kas burvīgs. Tā nu mēs tagad cīnīsimies ar visu. Un redzi, par pretiniekiem kļuvām par kaut ko ļoti tuvu. Vajadzēja pienākt tikai īstajam brīdim.
Rīt skola. Savā ziņā skumji.
Bet, jaunas iespējas un prāta piepildījums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru