Kā maza tradīcija šī bloga tapšanas laikā kļuvusi atskatīšanās uz pagājušo gadu. Tad nu lai sākas stāsts par manu 2013.
Blogā izstāstīti 47 prieka un bēdu mirkļi. Tie, laikam, man bijuši vissvarīgākie, ja jau paspēju tos ierakstīt šeit. Tas gan ir mazāk, kā pērn, bet varbūt svarīgāk.
Pārlasu savus stāstus, un lūdzu klausīties arī Tev.
Šis gads. Februārī piepildīju savu, vienu no, kvēlākajiem sapņiem. Uz savas lāpstiņas/pleca ieguvu jaunu draugu. To ticību, vārda raksturojumu, un man ko ļoti svarīgu- tetovējumu.
Piedalījos ļoti lieliskā Valsts mēroga konkursā mākslas jomā. Ieguvu pieredzi un cilvēkus, kuri slavēja gan mani, gan es viņus. Tas bija ļoti vērtīgi.
Ballē iepazinos ar lielisku cilvēku, kurš ir gluži kā es, un dažreiz tas šķiet tik kaitinoši. Laikam, arī es esmu tik pat kaitinoša. Izrunātas neskaitāmas lietas. Bet skype šad tad joprojām iemirdzas.
Un tomēr, bez sporta nekur. Arī pavasara siltās dienas tika pavadītas fitnesa klubā attīstot muskuļus, un arī tas bija savā ziņā piedzīvojums.
Nokārtoti arī eksāmeni.
Atkal nedaudz paskumu par dažādām lietām.
ļoti sadraudzējos ar vienu no labākajiem draugiem. Pavadījām neskaitāmi daudz burvīgas dienas un vakarus kopā. Tā bija laime. Vienkārša laime, vienkārši draugi. Bet arī tas izdzisa.
Tomēr liela laime man bija vasara. Daudz volejbola un ļoti daudz sasniegumu un tik pat daudz zaudējuma. Grūtas cīņas, dusmu uzplūdi, pāris asaras bet smaids. Sviedri un uzvara. Uzvara, kas man likās tik svarīga. Šī uzvara bija mana pēdējā Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā. Pat nezinu, kas mums stāvēja klāt, jo izgājām kā pēdējās no grupas. Neviens mums neticēja, ka spēsim tikt finālā. Pati arī neticēju, ja godīgi. Bet mēs to panācām un manas pēdējās sezonas kopsummā ierindojas 3. vieta. Es esmu sajūsmā.
Bez volejbola manu vasaru pildīja viens puisis, ar kuru bijām kā pretstati. Es jums saku, lielākus pretstatus jūs nebūsiet redzējuši, bet mēs cīnījāmies. Arī tad man mirdzēja acis. Tikai, laikam, ne pietiekami. Varbūt par to mirdzēšanu es tikai domāju, ka tā varētu būt. Bet prieks bija.
Pēc tam nāca, nu jau manu lielāko skumju objekts, kurš mani savaldzināja. Tā nu tas bija, atklāti un patiesi. Bet droši varu teikt, ka viņš bija labākais, kas ar mani tajā laikā varēja notikt. Uz sevi paskatījos no pavisam citas puses un ieguvu sev jaunu pieredzi.
Izsvītrojot puišus no dzīves tajā saskatīju cilvēku, kas nu jau man kļuvis mīļš. Marta. Viņa ir lieliska. Viens no cilvēkiem, kurš spēj paciest manu vēlmi izrunāt lietas, kuras stāstu jau 5 reizi. Pateikt: '' es viņu nositīšu, ja tu skumsi viņa dēļ'' un vienkārši likt smaidīt tik ļoti, ļoti. Man viņa ir tik svarīga.
Sagaidīju arī savus 18. Mierīgi, bet tomēr apburoši.
Un secinājumi? Es nezinu, vai mans gads bijis labs vai slikts. Nezinu, vai es šo visu atcerēšos pēc pāris gadiem, bet šobrīd tas šķiet svarīgi.
Jaunajā '14 gan jābūt laimīgākai un laimīgus jādara citus. Jā, tā ir mana apņemšanās. Pietiks skumt, tas nav tā vērts. Liene ir lieliska, un to mēģināšu saskatīt arī es pati.
Lai Silti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru