Ar tevi es lasīju kastaņus

rudens trūdošās milzīgās lapās

un rudens bij nosalis un kluss

kā atvests no dienvidiem papuass.

Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts

ar mākoni lielu un zilu

un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs

un ka es… tevi mazliet mīlu.

Tev bij tādas rokas nosalušas

un tu runāji visādus jokus

un debesis bij zilas, zemas un pušas

pār mums abiem kastaņkokos.

Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā

jau no bērnības apbrīnoti

teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā

un varbūt pat ļoti.

Imants Ziedonis.