Par tiem, kas aiziet- uz brīdi, tālāk, uz visiem laikiem- par tiem, kas prata pieskarties sirdij, kaut ar dvašu.

Redzi, tā jau dzīvē notiek. Tā mēs noteicām, kad ar meitenēm sēdējām kojās un runājām par dzīvi. Tā notiek vienmēr, visu laiku, nu... .. varbūt ik pa laikam. Tavā dzīvē ienāk cilvēks. Nav svarīgi- meitene, vai džeks, bet ienāk.
Tā jūs iepazīstaties, sākat uzticēties, dzīvojat laimīgi, draudzīgi un tā.. Un tad pienāk diena, kad viss. Jūs vairs nerunājat, nesazināties un pat nezināt ko otrs dara, ja neapskatāties twitterī vai swarm'ā. Cik nožēlojami patiesībā.

Un tā mēs dzīvojam, nekad nezinādami kāpēc tā ir noticis. Kad daļa no mums, mūsu draugiem/paziņām ir zudusi. Dažreiz tik ļoti... Tik ļoti...


Es zinu, muļķīgs salīdzinājums, bet tas ir gandrīz kā apsolīties- līdz mūža galam, un beigās tās draudzības mūžs ir īsāks par dzijas ceļu, kurš ved gar māju. Skumji, ne tā?

un vai Tu tagad- jā tu, iedomājies kādu cilvēku ar kuru zudusi ciešā saikne, lai gan kādreiz domāji, ka tā nebūs, ka jūs 'būsiet viens otram?

Varbūt. Bet kāpēc mēs tā darām? Mēs baidāmies?- ja tā, no kā?- no tā, ka savam labajam draugam, kuram varējām uzticēt lielāko daļu savas dzīvēs mēs nevaram pateikt- es kļūdījos, tu kļūdījies, es tevi vēlos sev blakus tuvāk,nekā dr.lv online sarakstā.
Mums kauns atzīties? Mums...
Visvairāk mūs var atturēt vēlme vilties. Bet ja nu draugs vīlās mūsos?- Dots pret dotu.
Man nepatīk zaudēt, bet tas notiek tik bieži.
Varbūt tā ir lemts- viens ienāk, cits iziet. Kā loks. Jo pārapdzīvotība draugu lokā nav ļauta.

Bet joprojām, mās'!