Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2014. gada 7. decembris
Ak, likteni. Atkal gribi paspēlēt paslēpes? Tu slēpies, es meklēju. Sarunāts. Meklēju, meklēju, bet atrada mani. Esmu apjukusi un skaitu dienas, līdz savu atradēju satikšu. Stokholma-Latvija. Tāds nieks vien ir, tu saki. Es tā nedomāju. Man bail. Bet vēlme liela.
Bet spēles vairs nespēlēsim, sarunāts?!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru