Pavasaris ir brīnumains laiks, arī ar mani notika kas neparasts.

5diena. No skolas devos prom ātrāk, jo es tik ļoti vēlējos būt tur. Ieeju autoostā un pirmais ko ieraugu ir ļoti izskatīgs puisis. Stāvu rindā, lai nopirktu biļeti un kases stiklā ievēroju, ka arī viņš mani vēro. Pašai arī galvā radās idejas- ka kaut kur šis cilvēks ir jau redzēts- bet nodomāju- es tikai kļūdos.
Nopirku biļeti, un devos uz kafejnīcu, lai nopirktu ko pusdienām. Tā nu gaidīju savu autobusu un nodomāju: ''Ehh, tik izskatīgi puiši jau nebrauks uz manu pilsētu, bet gan jau uz kādu Rīgu''.
Laiks jau tūlīt doties uz autobusu. Dodos uz pieturu un vollā- priekšā šis puisis. Es sasmējos pati par saviem minējumiem. Tā nu viņš iekāpj autobusā, jo viņam ir kāda 4 biļete, bet man 15. Sakritības pēc sanāca apsēsties pretī  viņa sēdvietai.
Prātā rosījās domas- uzrunāt viņu, neuzrunāt, uzrunāt, neuzrunāt. Protams, es neuzrunāju. Ieliku austiņas un klausījos mūziku- arī viņš darīja to pašu.
Mana pilsēta- dodos laukā no autobusa un nodomāju: ''Ha, ha, vakarā twitterī būs twīts- ''Meklēju meiteni, kas ar mani brauca maršrutā- Valmiera-Alūksne un izkāpa Smiltenē''. Nosmējos un izkāpu. Viņš gan neizkāpa manā pilsētā.
Tā nu devos mājās. Pienāca vakars un kā ierasts garlaicību kliedēju sērfojot internetā. Draugiem.lv un statistikā parādās šī puiša bilde. Es no izbrīna nezināju kur likties, un nu jau gan man bija skaidrs- es uzrakstīšu!
Vienkārši uzrakstīju: ''Hei, šī ir liela sakritība?'' Tā arī sākās mūsu sarakste, kurā viņš pateica, ka jā, šī ir liela sakritība, lai gan ne gluži vienkārši tas notika. Viņš izstāstīja situāciju no sava skatu punkta:

''Autoostā ienāk meitene un pirmais ko es iedomājos ir- Kur es viņu esmu redzējis? Domāju, un nevaru izdomāt, līdz beigās sapratu- volejbols. Jā, es esmu redzējis, kā viņa spēlē. Arī futbola mačos ir viņa bijusi.
Tomēr autoostā tik daudz cilvēku, ka vienīgā vieta, kur apsēsties ir blakus man. Lieliski- tur arī viņa apsēdīsies.
Bet tomēr tā nenotika. Autobusā gan apsēdās tieši pretī, gribēju uzsākt sarunu, bet nezināju ko teikt. Tā arī pagāja šis ceļš.
Nonācis mājās sapratu, ka tā to nevar atstāt, un man ir jāatrod šī meitene. Domāju pat twittera ierakstu, bet sapratu, ka mans konts ir privāts, tādēļ nekas no tā neizdosies. Atvēru google.lv un meklēju volejbolistes. Pagāja puss stunda līdz man tas sanāca un tā nu es tevi sameklēju draugiem.lv''

Noklausoties šo stāstu, man tas likās ļoti interesanti. Tā nu es ieguvu paziņu vienkārši dodoties mājās.
Gan jau Tu padomāji, ka tas bija sākums mīlestībai, bet tā nu gluži nebija. :)

Kad man liek raksturot sevi, es nedaudz mulstu, jo manis ir tik daudz, kad reizēm nav nekā. Še esmu jūra, kurai nav vietas- tā izlaužas no saviem krastiem, tā pat arī es- laužos ārā no savas komforta zonas. Tad esmu salna uz peļķes, kura tiek izbradāta un lauzta.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šodien mēs paši esam sava likteņa veidotāji, ka mērķi, ko esam noteikuši, nav neizpildāmu, ka ciešanas un pārdzīvojumi nav neizturami. Tik ilgi, kamēr nezaudēsim ticību mērķim un apņēmību uzvarēt, uzvara BŪS mūsu! /V.Čērčils/

Ar tevi es lasīju kastaņus

rudens trūdošās milzīgās lapās

un rudens bij nosalis un kluss

kā atvests no dienvidiem papuass.

Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts

ar mākoni lielu un zilu

un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs

un ka es… tevi mazliet mīlu.

Tev bij tādas rokas nosalušas

un tu runāji visādus jokus

un debesis bij zilas, zemas un pušas

pār mums abiem kastaņkokos.

Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā

jau no bērnības apbrīnoti

teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā

un varbūt pat ļoti.

Imants Ziedonis.

Prāts nāk ar laiku, teica Liene, sēžot ar tējas krūzi rokās, un klausoties vecas dziesmas. Pirms laika uzrakstītie 2000 vārdi lika saprast to, ka es esmu mainījusies. Un tas viss noticis šo gadu laikā. Esmu izaugusi no savām kļūdām, nožēlojusi darbības kas veiktas un sapratusi, ka esmu pārāk jauka šādiem cilvēkiem. Beidzot esmu izslēgusi kādus cilvēkus no savas dzīves. Tā pilnībā. Tie vairs neienāks manā dzīvē. Pārāk daudz kas ir zaudēts, un tas joprojām iekšēji grauž. Huuhh.
Tāpēc, lūdzu, saprotiet ja uz ielas jums paeju garām nepasveicinot.

Morning.

My first stop motion video for my photo lesson. About my mornings before school.

Lūk, man pirmais stop motion video, kurš gan veidots fotomācības stundai, bet nu tādi ir nosacīti mani rīti kojās. :)

Par ēnām2.

Atceries kā stāstīju par to, kā nevajag padoties, tiecoties uz mērķi? Redzi, Tev ir iespēja ielūkoties kā man gāja šai ēnu dienas piedzīvojumā.

‘’Mans Ēnu dienas veiksmes stāsts’’

Ierasts ceturtdienas rīts, kurš mainījās brīdī, kad telefonā ieskanējās īsziņas signāls. Atveru ziņu, tajā vēstījums: ‘’Sveiks, skolēn! Žurnāls TopGear Tevi ir izvēlējies par savu ēnu,’’ aiz prieka nezināju ko darīt- kliegt, dejot, vai klusībā baudīt šo brīdi. Es izvēlējos kliedzienu.

Ar to arī sāku savu ceļu uz Rīgu, jo dzīvoju Smiltenē un braukšana līdz galvaspilsētai vien likās neliels piedzīvojums.  Nonākdama sarunātajā tikšanas vietā manam skatienam paveras pieci jaunieši un, atbildīgais žurnāla redaktors, Viesturs Kundziņš. Iepazīšanās un apjausma, ka būšu vienīgā meitene, kas baudīs šo piedzīvojumu. (..atkal sajūsmas kliedziens, bet to, šoreiz, paturu pie sevis.) Visi nedaudz bikli, tomēr, iepazīstas savā starpā, bet nepārmij ne vārda, tomēr šo klusuma vilni pāršalc galvenā redaktora Ilmāra Līkuma ierašanās- tagad gan esam pilnā sastāvā un varam sākt savu Ēnu dienu.  Es un septiņi vīrieši- tas vien liecina par izdevušos dienu, tomēr vajag doties piedzīvojumā, tādēļ kāpjam mašīnās, kuru dēļ mana sirds sitās straujāk- Mazda3 un Range Rover evoque.

Pirmā pieturvieta mūsu piedzīvojumam ir ‘’Ātruma cilts’’, blakus Biķernieku trasei. Tur vēlreiz iepazīstamies, noskaidrojam- no kurienes esam, ar ko nodarbojamies, kas interesē.. Saprotam, ka visiem ir viena diagnoze- ātrums, jeb esam, vismaz nosacīti, ‘’benzīngalvas’’.  Mani kolēģi iepazīti, tad sākām pašu galveno, stāsts par TopGear Latvija redaktoriem, jeb šodienas svarīgākajiem cilvēkiem.  Nepazīstot viņus man likās, ka viņi būs ‘pārsolīdi’ vīrieši, kuri negūs prieku, no mūsu piedzīvojuma- es maldījos. Abi redaktori ir ļoti aktīvi, ar lielisku humoru apveltīti cilvēki, kuros es varētu klausīties ilgi, un viss stāstītais likās ļoti saistošs arī man.  Es uzzināju  visu- kā top žurnāls, kādi cilvēki piedalās tā tapšanā, cik ļoti ir jāmīl savs darbs- šajā brīdī es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā, un šie cilvēki ir īstie padomdevēji.  Šo profesiju es iemīlēju vēl vairāk. Radās jautājumi, meklējām un guvām atbildes. Diskutējām un daudz smējāmies. Es, redaktori- Ilmārs un Viesturs esam uz viena viļņa- tā vismaz man likās, un es baudīju mūsu sarunas.

Sarunas laikā diskutējām par žurnāla tapšanu un vienu no svarīgākajiem faktoriem tajā- fotogrāfija.  Tā nu devāmies uz Biķernieku trasi, kurā tapa fotogrāfijas žurnāla TopGear Latvija marta numuram.  Arī šī daļa bija piedzīvojums man, jo fotografēties žurnālam, kopā ar jaunākajām mašīnām nenākas bieži, un atmosfēra, kas valdīja mūsu vidū bija brīva un nepiespiesta. 

Pēc fotografēšanās un sarunām devāmies uz sporta kompleksu- 333. Tieši tur piepildījās mana klusā vēlme- tā pamatīgi izmēģināt, uz ko spējīgas ir šīs automašīnas. Tas piepildījās. Es attapos priekšējā, blakussēdētāja krēslā, prātīgi-neprātīgi riņķojot pa trases līkumiem un ‘reibstot’ no ātruma un riepu smaržas. ‘’Es esmu īstajā vietā, ‘’ es nodomāju. Brauciena laikā mēs runājām tā, it kā būtu pazīstami jau ilgi, jokojām un izzinājām viens otru.

Šī daļa piedzīvojumam beidzās tajā pašā vietā, kurā sākām, tikai kā pilnīgi citiem cilvēkiem- daudz izglītotākiem un komunikablākiem.  Es sapratu to, ka šī Ēnu diena un šie cilvēki parādīja man virzienu, kādā es vēlos sevi realizēt- žurnālistikas un auto savienojums. Varbūt neraksturīgi meitenei, bet tā es jūtos. Ieguvu pieredzi, kura man noderēs turpinot mācības Reklāmas dizainā, kā arī iespēju skolas praksi realizēt TopGear Latvija žurnāla redakcijā, tādēļ, varbūt, pavisam drīz tieši Tu turēsi rokās jaunāko izdevumu, kura veidošanā arī es būšu pielikusi savas zināšanas un sajūsmu.

Teiksim tā:’’ Dedzini riepas, nevis dvēseli!’’

Liene Krūmiņa.