Attiecībās nevar dzīvot kā ņerga pa salātlapām.Tā teiktu mana kursa biedrene. Bet tā ir. Ja esot attiecībās, aizliedz izklaidēties ar draugiem, un sevi piesien meitenei pie labā sāna, tu manās acīs esi salāts. Un es tevi varētu plūkāt un plūkāt. Tavs draugs ir arī mans draugs. Un viņam arī gribas vieglprātīgu sēdēšanu pie bāra un smiešanos par sekliem jokiem, kokteili un lattee. Un tu neļauj?
Mani tas apbēdina.
Tāpēc, džeki, neesiet ņergas un nedzīvojiet pa salātlapām. Visam ir mērs. Un visi grib nedaudz vieglprātības glāzes 6dienas vakarā.

Dažreiz jau nevajag daudz- pavisam nieku.

Kad esi slavas zenītā viss liekas perfekti, lieliski un neiedomājami. Liekas, ka esi pasaules valdnieks kaut tikai savā, vienā jomā. Tu esi labākais. Nepārspējamais. Es tam ticu. Un tad tu man saki:'' Es nākamgad spēlēšu ar viņu!''
Un es nesaprotu, kā? Kā tu grasījies man to pateikt tā, lai man nesāp. Zini, draugs, partneri, šis teikums lika nedaudz sagrūt manai pašapziņai un vēlmei celties. Tikai.... tu to nesaprati.
Jā, tagad Tu esi viens no labākajiem, sev. Un arī man. Bet manam viedoklim šeit nav vietas. Tikai atceries, kurš bija cilvēks, kurš iemācīja Tev iemīlēt sportu, kā to mīlu es. Kurš bija tas, kas pat brīdī, kad nezināji noteikumus teica:''Es spēlēšu ar Tevi vienā pārī!''. Tu jau esi to aizmirsis. Kurš cīnījās dēļ visa un atbalstīja... Bet tas jau bija sen, bet ''paldies'' jau ir par daudz lūgts.
Kad atcerēsies piesakies.

#volley

Vasara savu elpu iepūta tieši man sejā. Domas par skolu tiek atstātas tiem mēnešiem tālākajiem, bet pašlaik domās tikai..
..tikai tik daudz es zinu par to, ko vēlos. Bet beidzot es negribu teikt ''vēl ne!''. Es gribu tagad un uz visu mūžu. Man pietiks laika un vēlmes. Neatturi mani no tā. Es aizmirsu. Un atkal sāku. No jauna.
Ehh, atkal tas laiks, kad no rokām negribi izlaist telefonu un vienmēr vēlies, lai iemirgojas īsziņas signāls. Un draugiem.lv arī stāv atvērti ar domu ''ja nu..''
Tas sports mani vilina. Un iemīl..

Aiz visas lielās steigas dažreiz šķiet, ka pietrūkst tik daudz- naudas, draugu, laika, iespēju, dzīves piepildījuma. Vienīgais, ko jūti ir sirdspukstu ātrums, bet ne jau no kā aizraujoša, bet no steigas. Beidzot pienāca brīdis, kad laiks apstājās. Mans laiks. Es gāju un smaidīju. Par ko? Es nezinu.
Riet saule, pulkstenis ir aptuveni 21:30, šoseja, un es. Likās, ka gaiss smaržo daudz labāk kā parasti, vējš ir siltāks un es skaistāka. Kaut kāda sava veida harmonija ienāca manī.
Sajutos brīva. Beidzot. Atkal. Viena pati sev. Sajutu piepildījumu tajā, ka esmu viena. Bieži tas negadās.

Dažreiz šķiet, ka atklāt jaunu Ameriku būtu vieglāk kā saprast vīriešus. Vienā brīdī kā parasti draugi, nākošajā jau '' mana mīļā''. Es nesaprotu.

Pavasaris ir brīnumains laiks, arī ar mani notika kas neparasts.

5diena. No skolas devos prom ātrāk, jo es tik ļoti vēlējos būt tur. Ieeju autoostā un pirmais ko ieraugu ir ļoti izskatīgs puisis. Stāvu rindā, lai nopirktu biļeti un kases stiklā ievēroju, ka arī viņš mani vēro. Pašai arī galvā radās idejas- ka kaut kur šis cilvēks ir jau redzēts- bet nodomāju- es tikai kļūdos.
Nopirku biļeti, un devos uz kafejnīcu, lai nopirktu ko pusdienām. Tā nu gaidīju savu autobusu un nodomāju: ''Ehh, tik izskatīgi puiši jau nebrauks uz manu pilsētu, bet gan jau uz kādu Rīgu''.
Laiks jau tūlīt doties uz autobusu. Dodos uz pieturu un vollā- priekšā šis puisis. Es sasmējos pati par saviem minējumiem. Tā nu viņš iekāpj autobusā, jo viņam ir kāda 4 biļete, bet man 15. Sakritības pēc sanāca apsēsties pretī  viņa sēdvietai.
Prātā rosījās domas- uzrunāt viņu, neuzrunāt, uzrunāt, neuzrunāt. Protams, es neuzrunāju. Ieliku austiņas un klausījos mūziku- arī viņš darīja to pašu.
Mana pilsēta- dodos laukā no autobusa un nodomāju: ''Ha, ha, vakarā twitterī būs twīts- ''Meklēju meiteni, kas ar mani brauca maršrutā- Valmiera-Alūksne un izkāpa Smiltenē''. Nosmējos un izkāpu. Viņš gan neizkāpa manā pilsētā.
Tā nu devos mājās. Pienāca vakars un kā ierasts garlaicību kliedēju sērfojot internetā. Draugiem.lv un statistikā parādās šī puiša bilde. Es no izbrīna nezināju kur likties, un nu jau gan man bija skaidrs- es uzrakstīšu!
Vienkārši uzrakstīju: ''Hei, šī ir liela sakritība?'' Tā arī sākās mūsu sarakste, kurā viņš pateica, ka jā, šī ir liela sakritība, lai gan ne gluži vienkārši tas notika. Viņš izstāstīja situāciju no sava skatu punkta:

''Autoostā ienāk meitene un pirmais ko es iedomājos ir- Kur es viņu esmu redzējis? Domāju, un nevaru izdomāt, līdz beigās sapratu- volejbols. Jā, es esmu redzējis, kā viņa spēlē. Arī futbola mačos ir viņa bijusi.
Tomēr autoostā tik daudz cilvēku, ka vienīgā vieta, kur apsēsties ir blakus man. Lieliski- tur arī viņa apsēdīsies.
Bet tomēr tā nenotika. Autobusā gan apsēdās tieši pretī, gribēju uzsākt sarunu, bet nezināju ko teikt. Tā arī pagāja šis ceļš.
Nonācis mājās sapratu, ka tā to nevar atstāt, un man ir jāatrod šī meitene. Domāju pat twittera ierakstu, bet sapratu, ka mans konts ir privāts, tādēļ nekas no tā neizdosies. Atvēru google.lv un meklēju volejbolistes. Pagāja puss stunda līdz man tas sanāca un tā nu es tevi sameklēju draugiem.lv''

Noklausoties šo stāstu, man tas likās ļoti interesanti. Tā nu es ieguvu paziņu vienkārši dodoties mājās.
Gan jau Tu padomāji, ka tas bija sākums mīlestībai, bet tā nu gluži nebija. :)

Kad man liek raksturot sevi, es nedaudz mulstu, jo manis ir tik daudz, kad reizēm nav nekā. Še esmu jūra, kurai nav vietas- tā izlaužas no saviem krastiem, tā pat arī es- laužos ārā no savas komforta zonas. Tad esmu salna uz peļķes, kura tiek izbradāta un lauzta.