piektdiena, 2014. gada 16. maijs

Aiz visas lielās steigas dažreiz šķiet, ka pietrūkst tik daudz- naudas, draugu, laika, iespēju, dzīves piepildījuma. Vienīgais, ko jūti ir sirdspukstu ātrums, bet ne jau no kā aizraujoša, bet no steigas. Beidzot pienāca brīdis, kad laiks apstājās. Mans laiks. Es gāju un smaidīju. Par ko? Es nezinu.
Riet saule, pulkstenis ir aptuveni 21:30, šoseja, un es. Likās, ka gaiss smaržo daudz labāk kā parasti, vējš ir siltāks un es skaistāka. Kaut kāda sava veida harmonija ienāca manī.
Sajutos brīva. Beidzot. Atkal. Viena pati sev. Sajutu piepildījumu tajā, ka esmu viena. Bieži tas negadās.

pirmdiena, 2014. gada 28. aprīlis

Dažreiz šķiet, ka atklāt jaunu Ameriku būtu vieglāk kā saprast vīriešus. Vienā brīdī kā parasti draugi, nākošajā jau '' mana mīļā''. Es nesaprotu.

ceturtdiena, 2014. gada 27. marts

Pavasaris ir brīnumains laiks, arī ar mani notika kas neparasts.

5diena. No skolas devos prom ātrāk, jo es tik ļoti vēlējos būt tur. Ieeju autoostā un pirmais ko ieraugu ir ļoti izskatīgs puisis. Stāvu rindā, lai nopirktu biļeti un kases stiklā ievēroju, ka arī viņš mani vēro. Pašai arī galvā radās idejas- ka kaut kur šis cilvēks ir jau redzēts- bet nodomāju- es tikai kļūdos.
Nopirku biļeti, un devos uz kafejnīcu, lai nopirktu ko pusdienām. Tā nu gaidīju savu autobusu un nodomāju: ''Ehh, tik izskatīgi puiši jau nebrauks uz manu pilsētu, bet gan jau uz kādu Rīgu''.
Laiks jau tūlīt doties uz autobusu. Dodos uz pieturu un vollā- priekšā šis puisis. Es sasmējos pati par saviem minējumiem. Tā nu viņš iekāpj autobusā, jo viņam ir kāda 4 biļete, bet man 15. Sakritības pēc sanāca apsēsties pretī  viņa sēdvietai.
Prātā rosījās domas- uzrunāt viņu, neuzrunāt, uzrunāt, neuzrunāt. Protams, es neuzrunāju. Ieliku austiņas un klausījos mūziku- arī viņš darīja to pašu.
Mana pilsēta- dodos laukā no autobusa un nodomāju: ''Ha, ha, vakarā twitterī būs twīts- ''Meklēju meiteni, kas ar mani brauca maršrutā- Valmiera-Alūksne un izkāpa Smiltenē''. Nosmējos un izkāpu. Viņš gan neizkāpa manā pilsētā.
Tā nu devos mājās. Pienāca vakars un kā ierasts garlaicību kliedēju sērfojot internetā. Draugiem.lv un statistikā parādās šī puiša bilde. Es no izbrīna nezināju kur likties, un nu jau gan man bija skaidrs- es uzrakstīšu!
Vienkārši uzrakstīju: ''Hei, šī ir liela sakritība?'' Tā arī sākās mūsu sarakste, kurā viņš pateica, ka jā, šī ir liela sakritība, lai gan ne gluži vienkārši tas notika. Viņš izstāstīja situāciju no sava skatu punkta:

''Autoostā ienāk meitene un pirmais ko es iedomājos ir- Kur es viņu esmu redzējis? Domāju, un nevaru izdomāt, līdz beigās sapratu- volejbols. Jā, es esmu redzējis, kā viņa spēlē. Arī futbola mačos ir viņa bijusi.
Tomēr autoostā tik daudz cilvēku, ka vienīgā vieta, kur apsēsties ir blakus man. Lieliski- tur arī viņa apsēdīsies.
Bet tomēr tā nenotika. Autobusā gan apsēdās tieši pretī, gribēju uzsākt sarunu, bet nezināju ko teikt. Tā arī pagāja šis ceļš.
Nonācis mājās sapratu, ka tā to nevar atstāt, un man ir jāatrod šī meitene. Domāju pat twittera ierakstu, bet sapratu, ka mans konts ir privāts, tādēļ nekas no tā neizdosies. Atvēru google.lv un meklēju volejbolistes. Pagāja puss stunda līdz man tas sanāca un tā nu es tevi sameklēju draugiem.lv''

Noklausoties šo stāstu, man tas likās ļoti interesanti. Tā nu es ieguvu paziņu vienkārši dodoties mājās.
Gan jau Tu padomāji, ka tas bija sākums mīlestībai, bet tā nu gluži nebija. :)

otrdiena, 2014. gada 4. marts

Kad man liek raksturot sevi, es nedaudz mulstu, jo manis ir tik daudz, kad reizēm nav nekā. Še esmu jūra, kurai nav vietas- tā izlaužas no saviem krastiem, tā pat arī es- laužos ārā no savas komforta zonas. Tad esmu salna uz peļķes, kura tiek izbradāta un lauzta.

ceturtdiena, 2014. gada 20. februāris

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šodien mēs paši esam sava likteņa veidotāji, ka mērķi, ko esam noteikuši, nav neizpildāmu, ka ciešanas un pārdzīvojumi nav neizturami. Tik ilgi, kamēr nezaudēsim ticību mērķim un apņēmību uzvarēt, uzvara BŪS mūsu! /V.Čērčils/

trešdiena, 2014. gada 19. februāris


Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass.


Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es… tevi mazliet mīlu.


Tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos.


Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā
un varbūt pat ļoti.

Imants Ziedonis.
Prāts nāk ar laiku, teica Liene, sēžot ar tējas krūzi rokās, un klausoties vecas dziesmas. Pirms laika uzrakstītie 2000 vārdi lika saprast to, ka es esmu mainījusies. Un tas viss noticis šo gadu laikā. Esmu izaugusi no savām kļūdām, nožēlojusi darbības kas veiktas un sapratusi, ka esmu pārāk jauka šādiem cilvēkiem. Beidzot esmu izslēgusi kādus cilvēkus no savas dzīves. Tā pilnībā. Tie vairs neienāks manā dzīvē. Pārāk daudz kas ir zaudēts, un tas joprojām iekšēji grauž. Huuhh.
Tāpēc, lūdzu, saprotiet ja uz ielas jums paeju garām nepasveicinot.