Pavasaris ir brīnumains laiks, arī ar mani notika kas neparasts.
5diena. No skolas devos prom ātrāk, jo es tik ļoti vēlējos būt tur. Ieeju autoostā un pirmais ko ieraugu ir ļoti izskatīgs puisis. Stāvu rindā, lai nopirktu biļeti un kases stiklā ievēroju, ka arī viņš mani vēro. Pašai arī galvā radās idejas- ka kaut kur šis cilvēks ir jau redzēts- bet nodomāju- es tikai kļūdos.
Nopirku biļeti, un devos uz kafejnīcu, lai nopirktu ko pusdienām. Tā nu gaidīju savu autobusu un nodomāju: ''Ehh, tik izskatīgi puiši jau nebrauks uz manu pilsētu, bet gan jau uz kādu Rīgu''.
Laiks jau tūlīt doties uz autobusu. Dodos uz pieturu un vollā- priekšā šis puisis. Es sasmējos pati par saviem minējumiem. Tā nu viņš iekāpj autobusā, jo viņam ir kāda 4 biļete, bet man 15. Sakritības pēc sanāca apsēsties pretī viņa sēdvietai.
Prātā rosījās domas- uzrunāt viņu, neuzrunāt, uzrunāt, neuzrunāt. Protams, es neuzrunāju. Ieliku austiņas un klausījos mūziku- arī viņš darīja to pašu.
Mana pilsēta- dodos laukā no autobusa un nodomāju: ''Ha, ha, vakarā twitterī būs twīts- ''Meklēju meiteni, kas ar mani brauca maršrutā- Valmiera-Alūksne un izkāpa Smiltenē''. Nosmējos un izkāpu. Viņš gan neizkāpa manā pilsētā.
Tā nu devos mājās. Pienāca vakars un kā ierasts garlaicību kliedēju sērfojot internetā. Draugiem.lv un statistikā parādās šī puiša bilde. Es no izbrīna nezināju kur likties, un nu jau gan man bija skaidrs- es uzrakstīšu!
Vienkārši uzrakstīju: ''Hei, šī ir liela sakritība?'' Tā arī sākās mūsu sarakste, kurā viņš pateica, ka jā, šī ir liela sakritība, lai gan ne gluži vienkārši tas notika. Viņš izstāstīja situāciju no sava skatu punkta:
''Autoostā ienāk meitene un pirmais ko es iedomājos ir- Kur es viņu esmu redzējis? Domāju, un nevaru izdomāt, līdz beigās sapratu- volejbols. Jā, es esmu redzējis, kā viņa spēlē. Arī futbola mačos ir viņa bijusi.
Tomēr autoostā tik daudz cilvēku, ka vienīgā vieta, kur apsēsties ir blakus man. Lieliski- tur arī viņa apsēdīsies.
Bet tomēr tā nenotika. Autobusā gan apsēdās tieši pretī, gribēju uzsākt sarunu, bet nezināju ko teikt. Tā arī pagāja šis ceļš.
Nonācis mājās sapratu, ka tā to nevar atstāt, un man ir jāatrod šī meitene. Domāju pat twittera ierakstu, bet sapratu, ka mans konts ir privāts, tādēļ nekas no tā neizdosies. Atvēru google.lv un meklēju volejbolistes. Pagāja puss stunda līdz man tas sanāca un tā nu es tevi sameklēju draugiem.lv''
Noklausoties šo stāstu, man tas likās ļoti interesanti. Tā nu es ieguvu paziņu vienkārši dodoties mājās.
Gan jau Tu padomāji, ka tas bija sākums mīlestībai, bet tā nu gluži nebija. :)
