Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Ir grūti stāvēt blakus cilvēkam, kas kādreiz nozīmējis visu, un nepārmīt ne vārda, jo viss, kas bijis runājamas, jau sen ir izrunāts, un kopīgu sarunu tematu vairs nav..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru