Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Man nepatīk darīt lietas, kuras es neprotu. Bet pašlaik es mācu dzīvot, lai gan pašlaik šķiet, ka pati to nemāku. Stulbi?- ir gan jā!
Mana sirds lūzt. Vienkārši šķiet, ka kaut kas nav pareizi. Bet kas. Vai arī es 'nerubiju' dzīvi?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru