Pirmo reizi pa ilgiem laikiem šim ierakstam ir nosaukums. Četri. Tik cilvēki mēs bijām. Tik dienas - reiz divi, mēs nodzīvojām kā vislieliskākais draugu loks.
13.gada vasara. 4. augusta nedēļa. Viņš, kas teica: ''Šodien ir vienīgā diena 200 gadu laikā, kad varēs redzēt Marsu, vai nevēlies to ieraudzīt kopā ar mani?''.Es piekritu. Bet nakts bija tik apmākusies, ka zvaigžņu pāris iemirdzējās, bet ne Marss. Tā mēs tur sēdējām- divi, gandrīz nepazīstami cilvēki, ,kaimiņi. Bikli runājām par pašsaprotamām lietām un zvaigznei krītot viņš mani... jā..samulsināja.
Bijām divi vien. Tie paši 4, tikai izdalīti uz 2.
Otrs mūsu zvaigžņu pāris radās iespējami savādāk, bet par to mani pirksti klusē.
Tā sākās mūsu stāsts. Vasaras beigu neaizmirstamākie piedzīvojumi. Garas naktis pie ezera, kad vienīgais, kas bija vajadzīgs bija apziņa, ka esam četri. It kā kopā, bet tomēr sadalīti uz divi. Bijām mēs, klusums, neliels mulsums, un apziņa, ka šīs naktis ir mūsu.
Ugunskurā degoši maršmellovi, un smiekli par tiem. Pastaigas līdz laipai, lai pabūtu divatā. Un ciešākie apskāvieni, ar čukstiem- tu esi labākais, kas ar mani ir noticis. Un uz jautājumu:'' Kas būs, kad būsim katrs savā pilsētā, tiek atbildēts- viss būs labi, mēs esam viens otram un tas ir galvenais.''
Ticība, ka tā arī būs, protams, nerimstoša.
Sacensības, treniņi un vēlme tur būt, lai tikai satiktu savu četrinieku. Tandem4.
Tas bija skaisti. Bet šodien, tieši pēc gada tas liekas neiespējami.
Mēs, meitenes, slaukām asaras un domājam par to, bet vai 'mūsu vīrieši par to aizdomājas, diez vai. Bet es atdotu daudz, lai tikai vēl vienu vakaru, varētu pavadīt ar aukstām rokām un karstiem skūpstiem, maršmellovu smaržu un neizpildāmiem solījumiem.
Arī ja vīrieši to neatceras, gribētu, - ja nu kādreiz iedomājaties, tad pasmaidāt, jo tas bija skaisti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru