Pirms gada es tev stāstīju, cik laimīga esmu. Cik dzīve ir skaista. Tad sūdzējos par to, kā no manas dzīves aizgājusi daļa manas laimes.
Un pēc gada mēs atkal tiekamies tieši tur, kur šķīrāmies. Šeit.
Jā, pirms gada likās, ka manas dzīves lielā iespēja beidzot ir atnākusi, nu tas princis- ar to balto zirgu. Bet īstenībā cik ātri viņš atnāca, tik pat ātri viņš aizbrauca, tikai šoreiz ne ar zirgu, bet savu sudraba bēmvē.
Tādi jau, laikam, ir tie bembisti- atbrauc, paplosās un aizbrauc. Viņš mani pamatīgi saplosīja, sameta šķembas tieši sirsniņā. Šķiet, ka pāris no viņām joprojām šad tad ieduras.
Mums tagad būtu jāpaceļ vīna glāze un jāuzsmaida ar tekstu: ''tad par to mūsu gadadienu!'', bet nu glāze jāceļ man vienai un jāsaka: ''Par bēdu aizlieto kristālu, un par to, lai tā vairs nenotiek!''
īstenībā visas šīs bēdas biju jau sen atlikusi malā, bet kā pienāk tā mana mīļākā augusta nedēļa, tā atkal acīs mirdzums. Lai gan es zinu, ka tu pat neatceries ,kā mēs satikāmies zvaigžņu lietū, kā sildīji manas rokas pie tējas tases un uzdevi neskaitāmos jautājumus- par ko tu domā?
Pēc gada es beidzot spēju atzīties, par ko es domāju:''Ko es darīšu tad, kad šis viss beigsies?!''
Atbilde nu ir skaidra: Stāstīšu draugiem, ka tas bija skaistākais romāns, kas iesācies pēdējā vasaras nedēļā. Tās bija naktis, kad jautāju- kas notiks, kad tu būsi prom, kas notiks.. Un tu tikai man glāstīji galvu sakot: '''tā nenotiks, es būšu tev blakus..''
Un kāpēc ir tā jāmelo.
Blakus man biji tos mēnešus, kad tev tas bija izdevīgi, tagad atliek tikai uzsmaidīt brīdī, kad satieku tevi un ar vēlmi pajautāt- pa kuru laiku mēs izšķīrāmies, jo tā īsti tu man to nepateici, tikai pagriezi muguru..
Bet neko, viss ir labi- tev. Jo tu iemīlējies naudā. Tev tagad ir labi. Un es par to priecājos.
Un ,tomēr, gribētu, lai tieši mūsu īstajā dienā tu man piezvani un pasaki-  vai nevēlies glāzi vīna un vienu zvaigžņotu nakti nomodā?
Es apsolu tev pateikt, ka zvaigznes vari nonest savai draudzenei, man pietiks ar domu, ka tu zini manu vārdu, un to pasaki tikai.. nekad.
Laiki ies, bet manā dzīvē paliks viena maza dvēselīte, kas vienmēr atgādinās par šo pēdējo vasaras nedēļas dienu, kurā viens otram teicām- tu mans, es tava. Mana māsīca. Redzi, viņai būs gads, tas gads, kas vairs nav mūsu. Es viņu mīlu. un tevi..
Tikai neaizmirsti...