Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātrāk nekā es spēju paskriet tam līdz. Gājputni jau sen kā atlidojuši un pavasara karstuma uzplūdi tveicē mani visu.
Itkā nav lieka laika, lai par kaut ko ļoti sūdzētos, jo tāda nu es esmu. Ja kaut ko vēlos sasniegt pieķeros tam klāt tā 'pa ritīgo'.
>>>> 5dien pirmais eksāmens mākslas vēsturē, un ziniet, es mācos, ļoti mācos, 5 stundas no vietas nu jau liekas, kā nieks. Kādreiz pat puss stunda man likās ļoti nogurdinoša. Kaut kas man šajā visā tomēr patīk.

Vēl ar vien, apnīk cilvēku sarežģītā domāšana. Un beidzot varu pateikt, ka esmu tikusi vaļā no tās mīl-esības<--nees b="" ba.="" bas.="" dot="" ds="" j="" jie="" k="" kad="" kaitina="" lnees="" m="" nav.="" nbsp="" nemaz="" p="" par="" paties="" r="" to="" vair="" vi="" visi="">Ar savu labāko draugu dzīvojam labi, sazināmies biežāk nekā parasti un jā, beidzot ir tā sajūta, ka tev ir patiess draugs.
Valmierā ir kāds kas gaida, kāds kurš uzrakstīs sms pirms gulētiešanas un klausīsies manā nīdēšanā.
Ir kāds, kurš ies ar mani uz zālīti, un klausīsies to, ka es nevaru izdarīt kaut ko, bet pateikt- tu vari"! Un varu arī!Kāds, kurš panesīs kukaragā, kad uznāk vēlme.
Lienčo nu jau brauc ar mašīnu, sanāk visādi bet brauc!

Jā, tāda nu ir tā mana dzīve pašlaik. 

Dažreiz es cilvēkus vienkārši nesaprotu. Varbūt sarežģīti. Tie dara lietas, kas pašiem nepatīk, tēlojot, ka patīk. Nespēj pārkāpt pāri savam ego un pateikt 'piedod'. Nespēj vai negrib. Es nezinu.
Atkal dažiem iestājies pavasara trakums, un es beidzot sapratu, ka Viņa man tiešām ir draugs.

Treniņš ir divvirzienu ceļš...tu saņem atpakaļ tieši tik cik tu ieguldi!

otrais trenniņš ''zālītē'' ir noslēdzies. Jā, pievērsusies fitnesam un veselīgam dzīvesveidam esmu. 

Tā ir fantastiska sajūta, ja godīgi, vienkārši darīt to, kas patīk un pat nepatīk, bet darīt to tāpēc, ka gribās. 

Ahh, perfektos.

Noklausāmies: '' remember the name'' 

Tā sajūta, ka nezini, ko lai iesāk ar savu dzīvi.

Aprīļa sākums, varbūt pat jau gandrīz puse. Atliek tikai nopūsties par visu, jo ārā laiks nelutina, nepavisam. Darbu vairāk kā saprašanas un dažkārt spēka. Bet, tomēr,es kaut kādā mērā esmu ar to visu apradusi un apmierināta.
Vakari netiek pavadīti bezjēgā, bet gan strādājot, izklaidējoties vai vienkārši darīts kas interesants. Mani tas pilnībā apmierina.
Atkal tiek saprasts kuri ir īsti draugi, kuri tikai kretīni. Iepazīti jauni cilvēki un nedaudz mainīts personības kults. Kaut kāda sava veida pavasara burvība.

Visparastākā pirmdiena. Vakariņas virtuvē. Anete un Nauris. Tev kaut kas bija jāpasaka. Šķiet, ka tas tēmēts manā virzienā. Taisnība jau arī bija. Anete saka, ka viņai zvanīja Viņš. Es nodomāju, lai jau. Izrādās nezināja, kam tas numurs. Viņa, protams, tik vienaldzīga. Es arī. Tomēr Viņš lika, lai nodod man sveicienus. Es jau gan domāju, ka esmu sen aizmirsta. Un tomēr, tā būtu pat labāk.

Zināt to sajūtu, ka pēkšņi satiec cilvēku, kas ir tāds kā es, tikai pretējais dzimums? Es zinu..