Ar tevi es lasīju kastaņus

rudens trūdošās milzīgās lapās

un rudens bij nosalis un kluss

kā atvests no dienvidiem papuass.

Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts

ar mākoni lielu un zilu

un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs

un ka es… tevi mazliet mīlu.

Tev bij tādas rokas nosalušas

un tu runāji visādus jokus

un debesis bij zilas, zemas un pušas

pār mums abiem kastaņkokos.

Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā

jau no bērnības apbrīnoti

teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā

un varbūt pat ļoti.

Imants Ziedonis.

Prāts nāk ar laiku, teica Liene, sēžot ar tējas krūzi rokās, un klausoties vecas dziesmas. Pirms laika uzrakstītie 2000 vārdi lika saprast to, ka es esmu mainījusies. Un tas viss noticis šo gadu laikā. Esmu izaugusi no savām kļūdām, nožēlojusi darbības kas veiktas un sapratusi, ka esmu pārāk jauka šādiem cilvēkiem. Beidzot esmu izslēgusi kādus cilvēkus no savas dzīves. Tā pilnībā. Tie vairs neienāks manā dzīvē. Pārāk daudz kas ir zaudēts, un tas joprojām iekšēji grauž. Huuhh.
Tāpēc, lūdzu, saprotiet ja uz ielas jums paeju garām nepasveicinot.

Morning.

My first stop motion video for my photo lesson. About my mornings before school.

Lūk, man pirmais stop motion video, kurš gan veidots fotomācības stundai, bet nu tādi ir nosacīti mani rīti kojās. :)

Par ēnām2.

Atceries kā stāstīju par to, kā nevajag padoties, tiecoties uz mērķi? Redzi, Tev ir iespēja ielūkoties kā man gāja šai ēnu dienas piedzīvojumā.

‘’Mans Ēnu dienas veiksmes stāsts’’

Ierasts ceturtdienas rīts, kurš mainījās brīdī, kad telefonā ieskanējās īsziņas signāls. Atveru ziņu, tajā vēstījums: ‘’Sveiks, skolēn! Žurnāls TopGear Tevi ir izvēlējies par savu ēnu,’’ aiz prieka nezināju ko darīt- kliegt, dejot, vai klusībā baudīt šo brīdi. Es izvēlējos kliedzienu.

Ar to arī sāku savu ceļu uz Rīgu, jo dzīvoju Smiltenē un braukšana līdz galvaspilsētai vien likās neliels piedzīvojums.  Nonākdama sarunātajā tikšanas vietā manam skatienam paveras pieci jaunieši un, atbildīgais žurnāla redaktors, Viesturs Kundziņš. Iepazīšanās un apjausma, ka būšu vienīgā meitene, kas baudīs šo piedzīvojumu. (..atkal sajūsmas kliedziens, bet to, šoreiz, paturu pie sevis.) Visi nedaudz bikli, tomēr, iepazīstas savā starpā, bet nepārmij ne vārda, tomēr šo klusuma vilni pāršalc galvenā redaktora Ilmāra Līkuma ierašanās- tagad gan esam pilnā sastāvā un varam sākt savu Ēnu dienu.  Es un septiņi vīrieši- tas vien liecina par izdevušos dienu, tomēr vajag doties piedzīvojumā, tādēļ kāpjam mašīnās, kuru dēļ mana sirds sitās straujāk- Mazda3 un Range Rover evoque.

Pirmā pieturvieta mūsu piedzīvojumam ir ‘’Ātruma cilts’’, blakus Biķernieku trasei. Tur vēlreiz iepazīstamies, noskaidrojam- no kurienes esam, ar ko nodarbojamies, kas interesē.. Saprotam, ka visiem ir viena diagnoze- ātrums, jeb esam, vismaz nosacīti, ‘’benzīngalvas’’.  Mani kolēģi iepazīti, tad sākām pašu galveno, stāsts par TopGear Latvija redaktoriem, jeb šodienas svarīgākajiem cilvēkiem.  Nepazīstot viņus man likās, ka viņi būs ‘pārsolīdi’ vīrieši, kuri negūs prieku, no mūsu piedzīvojuma- es maldījos. Abi redaktori ir ļoti aktīvi, ar lielisku humoru apveltīti cilvēki, kuros es varētu klausīties ilgi, un viss stāstītais likās ļoti saistošs arī man.  Es uzzināju  visu- kā top žurnāls, kādi cilvēki piedalās tā tapšanā, cik ļoti ir jāmīl savs darbs- šajā brīdī es biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā, un šie cilvēki ir īstie padomdevēji.  Šo profesiju es iemīlēju vēl vairāk. Radās jautājumi, meklējām un guvām atbildes. Diskutējām un daudz smējāmies. Es, redaktori- Ilmārs un Viesturs esam uz viena viļņa- tā vismaz man likās, un es baudīju mūsu sarunas.

Sarunas laikā diskutējām par žurnāla tapšanu un vienu no svarīgākajiem faktoriem tajā- fotogrāfija.  Tā nu devāmies uz Biķernieku trasi, kurā tapa fotogrāfijas žurnāla TopGear Latvija marta numuram.  Arī šī daļa bija piedzīvojums man, jo fotografēties žurnālam, kopā ar jaunākajām mašīnām nenākas bieži, un atmosfēra, kas valdīja mūsu vidū bija brīva un nepiespiesta. 

Pēc fotografēšanās un sarunām devāmies uz sporta kompleksu- 333. Tieši tur piepildījās mana klusā vēlme- tā pamatīgi izmēģināt, uz ko spējīgas ir šīs automašīnas. Tas piepildījās. Es attapos priekšējā, blakussēdētāja krēslā, prātīgi-neprātīgi riņķojot pa trases līkumiem un ‘reibstot’ no ātruma un riepu smaržas. ‘’Es esmu īstajā vietā, ‘’ es nodomāju. Brauciena laikā mēs runājām tā, it kā būtu pazīstami jau ilgi, jokojām un izzinājām viens otru.

Šī daļa piedzīvojumam beidzās tajā pašā vietā, kurā sākām, tikai kā pilnīgi citiem cilvēkiem- daudz izglītotākiem un komunikablākiem.  Es sapratu to, ka šī Ēnu diena un šie cilvēki parādīja man virzienu, kādā es vēlos sevi realizēt- žurnālistikas un auto savienojums. Varbūt neraksturīgi meitenei, bet tā es jūtos. Ieguvu pieredzi, kura man noderēs turpinot mācības Reklāmas dizainā, kā arī iespēju skolas praksi realizēt TopGear Latvija žurnāla redakcijā, tādēļ, varbūt, pavisam drīz tieši Tu turēsi rokās jaunāko izdevumu, kura veidošanā arī es būšu pielikusi savas zināšanas un sajūsmu.

Teiksim tā:’’ Dedzini riepas, nevis dvēseli!’’

Liene Krūmiņa.

Klejojot internetā uzdūros uz šī:

''Mīlestība nav nedz liela, nedz maza. Tā ir tikai mīlestība. Jūtas nevar izmērīt kā ceļa ilgumu. Ja to tomēr darīsi – nevilšus sāksi salīdzināt ar to, ko kādreiz esi kaut kur redzējis, vai ar to, ko cerēji atrast. Un tad tev vienmēr nāksies klausīties svešos ceļojuma stāstos tā vietā, lai dotos ceļā pašam.''

Cilvēks, kuram netīk savu identitāti veidot aiz cita. Tā es. Es, kurai patīk būt redzamai, priekšā, un tiekties tik ļoti pēc mērķa. 

Kā jau katru gadu uzstādītais mērķis kļūt par ēnu, uz vienu dienu, uzņēmumam, personai, kurai manās acīs ir liela saistība ar manu vēlamo nākotni, un potenciāls. 

Pirms gadiem 2 pirmo reizi gribēju pieteikties šajā absolūtismā. Uzrakstīju 3 motivācijas vēstules, vairs neatceros kādas un kam, bet uzspiedu sūtīt. Acis tik lielas, kā pogas un gaidu atbildi. Tik rādās- ''gaida'', ''gaida''. Un nesagaidīju. Biju ļoti vīlusies. 

Pagāja gads un atkal, pirksti jau slīd pār taustiņiem, un domās ''šī būs mana lieliskākā motivācijas vēstule''. Protams, mani nepieņēma. Tad es sāku domāt, kas ar mani nav kārtībā, ja jau 2. gadu neviens negrib mani par savu ēnu. Es tiešām neesmu pat ēnas cienīga?

Šis gads. Nav divu domu, sāku februāri ar motivācijas vēstulēm. Meklēju kam sūtīt to brīnumu, atduros pie fakta, ka visa ir tik daudz, ka nav nekā. Ne mākslā, ne sportā. 

Piesakos tallink, kā izklaidētājs. Piesakos TopGear latvija, kā žurnālists, jo es tač' to mācos. Piesakos pie sportista, jo mīlu sportu. 

Domāju, ka kārtējo gadu palikšu izsvītrota no visiem sarakstiem, jo TopGear pieteicos jau 2. gadu. 

Pēkšņi ziņa, ka būšu sportista ēna. Es staroju. Laime. Absolūta. 

Viss sarunāts. Tikšanās 11.

Šodienas rīts. Sms. Jūs apstiprināja par ēnu TopGear latvija. Tici man, tu pat nespēj iedomāties kāda harmonija mani pārņēma. 

Mana laime, potenciāls, vērtība. Viss ko es vēlējos. No ļoti daudziem pieteikumiem es tiku izvēlēta, kā viena no 6 ēnām. Tas ir nopietni? Kā? 

Atziņa ko es vēlējos pateikt?!: Nekad! Nekad neatmet cerības, pie tā ko ļoti vēlies. Ja nesanāca man pirmos 2 gadus, redzi, sanāca trešajā. Un tas, ko ļoti vēlējos. Vienmēr vajag tiekties uz mērķi, lai cik ilgu laiku tas prasītu, jo šogad, kaut uz pāris stundām būšu ''ēna'' cilvēkam, profesijai kas ir man svarīga, t.i. žurnālistam, vēl pietam sporta. 

Tici sapņiem un tie piepildīsies. 

''Lielos mērķos vieglāk trāpīt''!

Pirms lasi šo epifāniju, noteikti fonā uzliec http://www.youtube.com/watch?v=94rnVuKqZEs


“Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
Es tīšām apeju uguntiņas un gaismu logos. Kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos! Pēc tam tu apžilbis nekā neredzēsi. Tu būsi kā suns, zaudējis ožu. Es tīšām eju ar līkumu ugunīm.
Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt. Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.
Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk doma prātā, ka varbūt es spīdu, pats to neredzēdams un neapjauzdams, un kaut kur tālumā kāds mani redz kā sīku jāņtārpiņu kustamies. Dievs tas vis nav, es esmu materiālists, bet Liktenis tas varētu būt. Un tad es domāju: vai viņš redz, ka es brienu pa brikšņiem, bet tepat blakus ir citu cilvēku iestaigāts ceļš? Vai viņš smīn par mani? Vai viņš redz to bedri, kurā es iekritīšu vai arī aiziešu tai līdz ar malu? Vai viņš gatavojis man to bedri?
Un tad man uznāk tādi spēka uzplūdi, ka es smejos par viņu. Es, mazais punktiņš tumsā, sasprindzinu savu ožu, iededzinu savas acis un aizeju garām bedrei. Es tajā nemaz nevaru iekrist, jo tā, kā cilvēks sevi apliecina tumsā, tā neviens sevi neapliecina nekur un nekad.
Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg.
Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav. Zars, kas nobrāza manu vaigu, ir apliecinājis, ka es esmu, un sakne, pie kuras es atdauzu kājas, ir mani pazinusi un – kā nu prot – tā sveicinājusi.
Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast.
Ar tevi ir tavas kājas – gudrās un saprotošās, viņas akmeņus un sūnas, un dubļus, un zaru brīkšķēšanu pazīst. Ar tevi ir tavas rokas: izstiep pa labi – paeglim, izstiep pa kreisi – ozolam, ja tu gribi, lai tevi kāds apliecina.
Tev ir tavas acis un ausis. Apse trīs, bet ozols neatdod lapas pat sniegā.
Un ap tevi ir tava tumsa – lielā un bezgalīgā. Ko tev vēl vairāk vajag?”

Imants Ziedonis.