Kārtējās drūmās un dažkārt ne tik drūmās nedēļas ir pagājušas. Gājis ir visādi, bet kopumā varētu pat teikt, ka slikti. Ai, es nezinu, man te kaut kāds sliktuma periods iestājies. Darbi netop tik labi, kādiem tiem vajadzētu būt, krāsas neliekas tik košas un laiks aiz loga ir drūms. Nomācoši. Bet toties mani kursabiedri mēģina padarīt vismaz manu ikdienu nedaudz krāsām piesātinātāku, lai vai cik dīvaini tas neizklausītos. Ne vienmēr jau tas sanāk, bet kopumā jau būs normāli.
Pašlaik mani ļoti šausmina doma, ka ir jau aprīlis un tūlīt maija lielā skate, un man vēl tik daudz kas ir jāpaveic- džīizāas!
Bet jā, kursabiedri pašlaik ir visa mana dzīve, tāpēc ar viņiem ir piedzīvots daudz kas smieklīgs, gan negulētās naktis skates laikā, gan nomācošās dienas padarītas daudz smieklīgākas, gan vēl visādi interesanti atgadījumi. Piesmej mani par ''perspektīvēm'', uzkāpām baznīcas tornī, bijām kinō, braucām cept gaļu- aii, viss kas smieklīgs.

Nu ko, steidzīgi jādara viss!

Burvīgi

Brīnišķīgi!
Nu sveiki jā. Tātad pa šito laiku ir gājis visādi, daudz kas aizmirsts, daudz kas jauns nācis klāt. Bet ne par to ir stāsts. Tātad nākošnedēļ ir skates, un visiem kā par nebrīnumu ir panika. Tā nu es un kursabiedrs šo nakti no 18.00- nu jau rīta 6:38 pavadījām strādājot un pa reizei pieskatot viens otru, lai neguļam. Miegs nenāca, kā par brīnumu, pāris krūzes tējas un kafijas, krekeri, un darbi- tāda bija mana nakts. Laiks pagāja ļoti ātri, bet darbi nedarījās tik ātri. Bet vismaz šis tas ir izdarīts. Tagad abi ar kursabiedru gaidam, kad piecelsies mūsējie, paēdīsim brokastis un ap 9:00 dosimies gulēt, un tā līdz 15:00. Tad jau atkal celsies un turpinās. Vakarā braukšu uz valmieru- tur arī strādāšu! Vēl 2 garas naktis! Un 7dien vēl spēles- jautrība- I don't think so!

Labi, ir jau 6:45 jāsāk domāt par brokastīm!

haoss

Mēs dzīvojam - 

Kurš dēļ sevis, kurš citiem

Bet dzīvojam.

Un nožēlojam to ikreiz, kad sāp.

Mēs mirstam no tā, ka bail-

bail no tā, ka ir savādāk.

Mūs maina, mēs maināmies,

Mūs pakļauj, mēs pakļaujamies

Mūs maitā, mēs samaitājamies.

Tad atceramies, ka nav tā vērts

Labāk dzīvot kā maitai, bet tikai sevis dēļ.

Tad citi nesaprot, kas mainās,

Kas sagrozījis mūsu apziņu?!

Pašcieņa.

Mūs neizmanto, mēs izmantojam

Mēs nemaināmies, mēs mainām.

Mēs kļuvām tādi paši kādi bijām iepriekš,

varbūt vēl sliktāki.

Bet tagad ir vieglāk, un jautrāk.

Kā mēs pakļaujam pasauli.

Un daudzi mūs nīst

Bet ir jautrāk.

Mēs dzīvojam bez likumiem un robežām,

Tās eksistē tikai mūsu prātā, bet ne darbos.

Haoss.

Mamm, es tevi mīlu.

Šodien galīgi savādas rīts. Skola tikai 12.40. Nedaudz no daudz kā. Rītu sāku ar runu par bailēm, to malu un malu, nu nekas īpašs, bet tā pat forši. Un tad dienasgrāmatā dr.lv noklausījos dziesmu, un galīgs mīļums uznāca, ai ai ai. Iet man galīgi slikti ar darbiem un to visu, bet es esmu laimīga. Ne jau par to, bet par to, kas ir man un nav citiem. Un lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāpazaudē. Es ieguvu brīvību un skata skaidrību, un pieredzi. Un vēl vairāk, es sapratu to, ka tāda nebūs mana turpmākā dzīve.
Dažreiz apskaužu mazos ķiparus, kas vēl nezin, kas ir īstā- sāpīgā dzīve. Es arī gribētu domāt, ka asaras birst tikai tad, kad tu nokrīti. Es nokritu- sasitos- bet neraudāju. Tas ir rūdījums no bērnības, ka nevajag raudāt par lietām un situācijām, kuras nevarēja beigties savādāk.

Mīlestība pastāv tikai ģimenē, nekur citur.

shit happens

Es negribu pagriezt muguru pret cilvēkiem, kuri kaut ko nozīmēja. bet šajā dzīvē ir kaut ko jāmaina, un šoreiz tā būs attieksme.

Nu ko mīļie! Kārtējais dzīves periods ir noslēdzies. Bija visai interesanti, bet šodien tā savādi visnotaļ. Viss kārtībā! Nu labi nav kārtībā, bet tas nekas, Galīgi negribas izplūst garās runās par to visu- kas un kā, kapēc, un tā tālāk. Par to es varu parunāt ar savu Agati, kas mani saprot un pasaka, ka mēs ir zbisās, tā ka atslābsti. 

Nav vērts pārdzīvot, ja kāds tavs sapnis kādu iemeslu dēļ sašķīst. Nāks citas iespējas. Meklē tās.

Par viņām- sievietēm.

„Viņas guļ mūsu t-kreklos un izskatās smieklīgi viņos. Viņas mīl, kad viņas skūpsta bez liekiem vārdiem. Viņas taisās divas stundas un tad pasaka: „Redzi, šoreiz tas bija ātri”. Viņas nemāk kauties, bet vienmēr jūtas drošībā blakus mums. Viņas prasa mums kādā krāsā krāsot nagus. Viņas var iemigt pašā nepiemērotākajā masāžas brīdī. Viņām patīk kad mēs glaudam matus. Viņas ar apmierinātu izskatu valkā mūs pa veikaliem, labi zinot, ka tās ir mokas. Viņas mīl, kad viņas nēsā uz rokām, kaut gan vienmēr saka: „Noliec mani, es esmu smaga.” Viņas kliedz un viņas kaitina ja mēs klusējam tajā brīdī. Mazās skandālistes.
Viņas mīl, kad mēs viņām pērkam veļu.
Viņas atceras, kad būs 147 diena, kā mēs sākām satikties. Viņas vienmēr grib, lai mēs atgriežamies pēc 5 minūtēm pēc strīda, bet nekad tajā neatzīstas. Viņas patstāvīgi rokas mūsu telofonos un greizsirdībā prasa: „ A kas tā tāda?” Viņas vienmēr gaida mūsu SMS uz nakti. Viņas ļoti mīl, kad mēs uzkopjam dzīvokli, mazgājam traukus un gatavojam vakariņas. Viņas vienmēr gaida no mums palīdzību. Viņas iet ar draudzenēm uz klubiem, lai mēs uztrauktos un zvanītu katru pus stundu. Viņas mīl kafiju gultā un dušu divatā. Viņas uzskatu par nāvīgu grēku, ja mēs ierunājamies par viņu svaru. Viņas VISU stāsta par mums draudzenēm. Viņas ķeras pie mums un aizver acis, kad skatās šausmu filmas. Viņas vienmēr uzgriež skaļi mūziku, skraida pa dzīvokli apakšbiksēs un t-kreklā, lēkā, dzied un dejo, kad mēs/neviens viņas neredz.
Viņas citreiz neceļ telefonu, un pēc tam saka, ka gulēja un skaņa bija izslēgta. Viņas nevar dzīvot bez fēna un matu taisnošanas. Viņas zina, ka mēs bez viņām nevaram.
Viņas tās ir viņas. 

Tūlīt

Hei, hei, hei. Atkal esmu apņēmusies pastāstīt nedaudz par to, kā man pašlaik iet. Kopumā iet savādi, jo nav ne labi, ne galīgi slikti. Dažādi mirkļi, varētu teikt tā. Daudzi cilvēki viens otru pieviļ un tas man liek gruzīties, pati ar šad tad esmu tiktusi pievilta, bet tas nemaina to, ka patīk. Diezgan patīkami dienas pavadu kopā ar Agati, viņa mani saprot un vienmēr spējam izshēmot daudz ko tādu, kas ir smieklīgs, nopietns un visāds- krāsainu dzīvi mēs spējam panākt.  Un tā kā kopā mēs spējam daudz.
Bet nu jā, iet savādi, nevarētu teikt, ka patīkami, bet es ceru, ka būs labi,

Un šodien agatee atsūta tekstu: Es gribēju būt galvenais uzbrucējs tavā futbolā, bet paliku uz noraidīto soliņa ar salauztu degunu.
Vot tas man lika aizdomāties..