Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2012. gada 21. marts
Tūlīt
Hei, hei, hei. Atkal esmu apņēmusies pastāstīt nedaudz par to, kā man pašlaik iet. Kopumā iet savādi, jo nav ne labi, ne galīgi slikti. Dažādi mirkļi, varētu teikt tā. Daudzi cilvēki viens otru pieviļ un tas man liek gruzīties, pati ar šad tad esmu tiktusi pievilta, bet tas nemaina to, ka patīk. Diezgan patīkami dienas pavadu kopā ar Agati, viņa mani saprot un vienmēr spējam izshēmot daudz ko tādu, kas ir smieklīgs, nopietns un visāds- krāsainu dzīvi mēs spējam panākt. Un tā kā kopā mēs spējam daudz.
Bet nu jā, iet savādi, nevarētu teikt, ka patīkami, bet es ceru, ka būs labi,
Un šodien agatee atsūta tekstu: Es gribēju būt galvenais uzbrucējs tavā futbolā, bet paliku uz noraidīto soliņa ar salauztu degunu.
Vot tas man lika aizdomāties..
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru