Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Šodien galīgi savādas rīts. Skola tikai 12.40. Nedaudz no daudz kā. Rītu sāku ar runu par bailēm, to malu un malu, nu nekas īpašs, bet tā pat forši. Un tad dienasgrāmatā dr.lv noklausījos dziesmu, un galīgs mīļums uznāca, ai ai ai. Iet man galīgi slikti ar darbiem un to visu, bet es esmu laimīga. Ne jau par to, bet par to, kas ir man un nav citiem. Un lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāpazaudē. Es ieguvu brīvību un skata skaidrību, un pieredzi. Un vēl vairāk, es sapratu to, ka tāda nebūs mana turpmākā dzīve.
Dažreiz apskaužu mazos ķiparus, kas vēl nezin, kas ir īstā- sāpīgā dzīve. Es arī gribētu domāt, ka asaras birst tikai tad, kad tu nokrīti. Es nokritu- sasitos- bet neraudāju. Tas ir rūdījums no bērnības, ka nevajag raudāt par lietām un situācijām, kuras nevarēja beigties savādāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru