Mazliet sirds sažņaudzas no rūpēm, no bailēm no ticības. Viss liekas tā, kā kādreiz biju iedomājusies. Tas scenārijs kaut kur jau bija noglabāts, bet kāds izlēma to izspēlēt tieši tagad. Bravo!
Sēdi un domā//Ik pa laikam acīs sariešas asaras/, tā sēžu vēl tagad. Eju un acīs sariešas asaras. Jo vairāk prātu nenodarbinu ar kādām lietām un darbībām, jo grūtāk.
Ne gribas ēst, ne smaidīt, ne ko. Vai sāc nojaust, par ko ir šis uzvedums?
Es ticu, ka tu zini. '
Rudens izkodis manā sirdī caurumu. Vairs es nemīlu rudeni tā, kā es to mīlēju iepriekš. Tagad tā savādāk. Tas mani iedzinis bēdās un skumjās jau ilgāku laiku, bet par ko, nezināju līdz šodienai. Katrs rīts sākās ar domu, bet ja nu tomēr viss ir labi. Diena sākās, bet es klusībā apzinos- nav labi. Es gaidu vakaru, bet nesagaidu neko. Tikai tumsa, arī telefonā. Es gaidu rītdienu, bet pienāk šodiena. Un atkal nekā. Es domāju:'' ..kas notiek.'' es sev to jautāju.. Atbilde vēl nav uzrakstīta.
Asaras nu jau kļuva par ikdienu, bet sēdēšana un prāta nenodarbināšana kļuva vēl skumjāka. Es zinu, draugs, ka tu nepamanīji kā skumstu, jo netīk asaras slaucīt, kad tu skaties. Es novērsos no jums.
Ak, Rudeni! Ja tu zinātu, kā es tevi iemīlēju. Tavus rītus, kad modāmies kopā. Un vakarus, kad tu mani vadīji mājās. Brīžus, kad no sirds smējos iekrampējusies tavās kļavu lapās un siltas tējas vakarus, kad rokas jau sala, lai vienkārši atrastos laukā. Tos vārdus, ko mamma vienmēr teica- tev ir paveicies.
Bet vai tu apjaut, kā bija paveicies tev?
Un tā es tevi iemīlēju. Bet tas jau nemaina šo scenāriju.
Viss ir tik paredzami. Pēc kā laba, nāk kas slikts.
Liene ir salauzta.
Jau atkal.
Bet es tevī iemīlējos.

Rudens-cilvēks. Es zinu, ka saprati par ko ir stāsts. Bija stāsts. 

Nekas jau nenotiek tā pat vien.

Kapēc?- kapēc, atkal ir tā, kā nevajag būt. Nevajag tā teikt, nevajag tādu attieksmi, vienkārši nevajag. Man vajag to sajūtu, kas bija pirms nedēļas, mēneša. Ja vien tu zinātu, kā man sāp, ja tu zinātu. Bet nezini, jo es tev to nekad neteikšu. kapēc?- jo es negribu, lai tu zini, kā es jūtos patiesībā. Tik sagrauta kā ķieģeļu siena pēc 'laika zoba', tik noskumusi, kā sen vēl nebiju.
Un acīs iezogas asara.
Bet ja tu zinātu, man atliek nodomāt, vai tad tu kaut ko mainītu. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet tu to nekad neuzzināsi, nekad.

Šodien kafija garšo labāk, kā jebkad. Aiz loga rudens. Tāds patiess, ka pat nedaudz stindzina pēdas zābakos, un seja kļūst sārta pēc pāris vēja brāzmām.
Pat nezinu, vai sanāks man uzrakstīt kaut ko dziļdomīgu, laikam nē. Es vienkārši tev gribēju izstāstīt, kā man iet.
Skola sākusies, pēc nedēļas jau kārtējās starpskates, ehh, tas laiks tā skrien. Esmu sākusi mācīties autoskolā, tādēļ arī tas man jauc prātu. Volejbolā esmu sadarījusi šo to nepareizi, tāpēc labās rokas plecs sācis protestēt, un itkā saka :''Pietiek, Lien', atpūties nedaudz!'', tāpēc roka nu ir noteipota.

Bet par to rudeni?! Tas mani vilina ar dienu jo vairāk. Rudens mani ir piepildījis, lai gan tas sākās jau vasaras pēdējā nedēļā, bet par to jau tu zini. Un tomēr, katra diena ir nedaudz mokoša, bet tajā pašā laikā tik ļoti piepildīta. Dažreiz uznāk skumjas, ka varētu izkratīt sirdi stundām ilgi. Dažreiz no prieka varētu lēkāt vēl ilgāk. Jā, ir tā sajūta, nu tā, labā.
Kā man teica, mīļa draudzene:'' Tev ..būs blakus gan labos, gan sliktos brīžos. Viņš tev būs kā otrā es vienmēr. Protams, viņam ir dažādi trūkumi, bet tu taču esi laimīga, vai ne? Viņš tev liek smaidīt, un tu viņam. Tagad bez viņa tev ir skumīgi, pat bez zvana. Tu skumsti, tātad ilgojies, un ja ilgojies, tātad viņš tev ir ļoti svarīgs. Tā pat kā tu viņam...''
Tagad es zinu to sajūtu, kad patiešām gaidi brīvdienas. Citus gadus gan prātā rosījās domas-''es negribu mājās, man te patīk vairāk..''. Tagad pat nespēju iedomāties, kā es varētu šeit padzīvot ilgāk nekā nedēļu, nu labi, šonedēļ tā sanāks,bet darbi, darbi.
Bet tā sajūta, ka tevi kāds gaida, vai varbūt gaidu es?! Lai nu kā, daudz smieklu, un sajūta, ka nepārtraukti tevi kāds ķircina, un itkā apsmej, bet tagad jau tas ir kā pieradums. ..un jā, es tiešām esmu laimīga.

Man nepatīk darīt lietas, kuras es neprotu. Bet pašlaik es mācu dzīvot, lai gan pašlaik šķiet, ka pati to nemāku. Stulbi?- ir gan jā!
Mana sirds lūzt. Vienkārši šķiet, ka kaut kas nav pareizi. Bet kas. Vai arī es 'nerubiju' dzīvi?!

Tas ir kā 'piedod, bez 'dod', tas ir kā karaliene, bez liene. Un man nākas tev atvainoties par to, ka tik sen neesmu atvērusi šo lapu un ierakstījusi kaut ko. Bet es centīšos to mainīt.

Katram no mums pienāk brīdis, kad jūties pārliecināts par sevi, nesalaužams un laimīgs, bet reiz tas viss var beigties, un tā negaidīti. Zini, nedēļu biju plecs uz kura paraudāt, dienasgrāmata, kurā pierakstīt sajūtas, un ārsts, kuram izstāstīt, cik ļoti sāp. Tā bija. Meitenēm salauza sirdis viņu puiši. Bet tā neaprakstāmā sajūta, ka vienkārši nespēj palīdzēt. Visi vārdi jau izteikti, un negribas jau aprobežoties ar to, ka 'Viņš neatradīs tik labu kā tu', vai citi standarta teksti.
To visu piedzīvojot radās tā sajūta- ak, kā es negribu, lai man būtu jāpiedzīvo tā tukšuma sajūta, tas mirklis, kad viņa roka izslīd no manējās.

Es būšu eņģelis- Tu mani spārni

Es būšu saule- Tu mani stari

Es būšu puķe- Tu mana smarža

Es būšu grāmata- Tu mans stāsts

Es būšu pildspalva- Tu mana tinte

Es būšu dziesma- Tu mana melodija

Es būšu nakts- Tu būsi manas zvaigznes

Es būšu es un tu būsi mana sirds. Bez tevis es neesmu nekas- ne eņģelis, ne nakts.

Tu kā daļa no manis ko nevar aizpildīt ikkatrs, tā ir, tā bija un tā būs.

/R.B/