Pirms lasi šo epifāniju, noteikti fonā uzliec http://www.youtube.com/watch?v=94rnVuKqZEs


“Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
Es tīšām apeju uguntiņas un gaismu logos. Kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos! Pēc tam tu apžilbis nekā neredzēsi. Tu būsi kā suns, zaudējis ožu. Es tīšām eju ar līkumu ugunīm.
Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt. Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.
Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk doma prātā, ka varbūt es spīdu, pats to neredzēdams un neapjauzdams, un kaut kur tālumā kāds mani redz kā sīku jāņtārpiņu kustamies. Dievs tas vis nav, es esmu materiālists, bet Liktenis tas varētu būt. Un tad es domāju: vai viņš redz, ka es brienu pa brikšņiem, bet tepat blakus ir citu cilvēku iestaigāts ceļš? Vai viņš smīn par mani? Vai viņš redz to bedri, kurā es iekritīšu vai arī aiziešu tai līdz ar malu? Vai viņš gatavojis man to bedri?
Un tad man uznāk tādi spēka uzplūdi, ka es smejos par viņu. Es, mazais punktiņš tumsā, sasprindzinu savu ožu, iededzinu savas acis un aizeju garām bedrei. Es tajā nemaz nevaru iekrist, jo tā, kā cilvēks sevi apliecina tumsā, tā neviens sevi neapliecina nekur un nekad.
Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg.
Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav. Zars, kas nobrāza manu vaigu, ir apliecinājis, ka es esmu, un sakne, pie kuras es atdauzu kājas, ir mani pazinusi un – kā nu prot – tā sveicinājusi.
Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast.
Ar tevi ir tavas kājas – gudrās un saprotošās, viņas akmeņus un sūnas, un dubļus, un zaru brīkšķēšanu pazīst. Ar tevi ir tavas rokas: izstiep pa labi – paeglim, izstiep pa kreisi – ozolam, ja tu gribi, lai tevi kāds apliecina.
Tev ir tavas acis un ausis. Apse trīs, bet ozols neatdod lapas pat sniegā.
Un ap tevi ir tava tumsa – lielā un bezgalīgā. Ko tev vēl vairāk vajag?”

Imants Ziedonis. 

Gada kopskats.Apskats.Atskats. 2013.

Kā maza tradīcija šī bloga tapšanas laikā kļuvusi atskatīšanās uz pagājušo gadu. Tad nu lai sākas stāsts par manu 2013. 

Blogā izstāstīti 47 prieka un bēdu mirkļi. Tie, laikam, man bijuši vissvarīgākie, ja jau paspēju tos ierakstīt šeit. Tas gan ir mazāk, kā pērn, bet varbūt svarīgāk.
Pārlasu savus stāstus, un lūdzu klausīties arī Tev.

Šis gads. Februārī piepildīju savu, vienu no, kvēlākajiem sapņiem. Uz savas lāpstiņas/pleca ieguvu jaunu draugu. To ticību, vārda raksturojumu, un man ko ļoti svarīgu- tetovējumu.
Piedalījos ļoti lieliskā Valsts mēroga konkursā mākslas jomā. Ieguvu pieredzi un cilvēkus, kuri slavēja gan mani, gan es viņus. Tas bija ļoti vērtīgi.
Ballē iepazinos ar lielisku cilvēku, kurš ir gluži kā es, un dažreiz tas šķiet tik kaitinoši. Laikam, arī es esmu tik pat kaitinoša. Izrunātas neskaitāmas lietas. Bet skype šad tad joprojām iemirdzas.
Un tomēr, bez sporta nekur. Arī pavasara siltās dienas tika pavadītas fitnesa klubā attīstot muskuļus, un arī tas bija savā ziņā piedzīvojums.
Nokārtoti arī eksāmeni.
Atkal nedaudz paskumu par dažādām lietām.
ļoti sadraudzējos ar vienu no labākajiem draugiem. Pavadījām neskaitāmi daudz burvīgas dienas un vakarus kopā. Tā bija laime. Vienkārša laime, vienkārši draugi. Bet arī tas izdzisa.
Tomēr liela laime man bija vasara. Daudz volejbola un ļoti daudz sasniegumu un tik pat daudz zaudējuma. Grūtas cīņas, dusmu uzplūdi, pāris asaras bet smaids. Sviedri un uzvara. Uzvara, kas man likās tik svarīga. Šī uzvara bija mana pēdējā Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā. Pat nezinu, kas mums stāvēja klāt, jo izgājām kā pēdējās no grupas. Neviens mums neticēja, ka spēsim tikt finālā. Pati arī neticēju, ja godīgi. Bet mēs to panācām un manas pēdējās sezonas kopsummā ierindojas 3. vieta. Es esmu sajūsmā.
Bez volejbola manu vasaru pildīja viens puisis, ar kuru bijām kā pretstati. Es jums saku, lielākus pretstatus jūs nebūsiet redzējuši, bet mēs cīnījāmies. Arī tad man mirdzēja acis. Tikai, laikam, ne pietiekami. Varbūt par to mirdzēšanu es tikai domāju, ka tā varētu būt. Bet prieks bija.
Pēc tam nāca, nu jau manu lielāko skumju objekts, kurš mani savaldzināja. Tā nu tas bija, atklāti un patiesi. Bet droši varu teikt, ka viņš bija labākais, kas ar mani tajā laikā varēja notikt. Uz sevi paskatījos no pavisam citas puses un ieguvu sev jaunu pieredzi.
Izsvītrojot puišus no dzīves tajā saskatīju cilvēku, kas nu jau man kļuvis mīļš. Marta. Viņa ir lieliska. Viens no cilvēkiem, kurš spēj paciest manu vēlmi izrunāt lietas, kuras stāstu jau 5 reizi. Pateikt: '' es viņu nositīšu, ja tu skumsi viņa dēļ'' un vienkārši likt smaidīt tik ļoti, ļoti. Man viņa ir tik svarīga.
Sagaidīju arī savus 18. Mierīgi, bet tomēr apburoši.

Un secinājumi? Es nezinu, vai mans gads bijis labs vai slikts. Nezinu, vai es šo visu atcerēšos pēc pāris gadiem, bet šobrīd tas šķiet svarīgi.

Jaunajā '14 gan jābūt laimīgākai un laimīgus jādara citus. Jā, tā ir mana apņemšanās. Pietiks skumt, tas nav tā vērts. Liene ir lieliska, un to mēģināšu saskatīt arī es pati.

Lai Silti!

Vai arī Tev kādreiz ir bijis tā, ka esi daudz ko paveicis, diezgan daudz ko piedzīvojis, bet vienkārši nav bijis 'dvesmas to uzrakstīt. Piedod, draugs, man tā gadījās.

Saucās, ka aiz loga ir ziema, ne tuvu. Pāris dubļi vaid zem zolēm, saule savas acis atver tik uz brīdi un cilvēki nesaprot, kā lai sevi apģērbj. Man atkal ir savādāk. Drēbes mugurā, tās pašas pirmās, kas nāk no skapja ārā ar tekstu: '' šodien velc mani, būšu pietiekami tīra, glīta un moderna..'' Tā šodiena. Bet kā ir ar pārējo, kas ir iekšā manī? Kā lai iztīru to iekšējo Lieni, lai tā var pateikt :''Jā, šodien es esmu lieliska, moderna, tīra, nesaņurcīta..''
Kaut kas manī ir saplacis. Gribasspēks ir, veiksme arī ir, bet kur tad ir problēma. Kurš pavilka lūpu kaktiņu uz leju? Es gribu uz augšu. Tur- pret debesīm. Beidz mani mocīt. Palaidies vaļā. Neturi ciet. Ļauj man iet. Pavisam mierīgi. Ir taču brīnumu laiks. Ziemassvētki. Ir jārada brīnums. Tīrs brīnums. Laiks pāršķirt lapu.
Ak, es.

Mazliet sirds sažņaudzas no rūpēm, no bailēm no ticības. Viss liekas tā, kā kādreiz biju iedomājusies. Tas scenārijs kaut kur jau bija noglabāts, bet kāds izlēma to izspēlēt tieši tagad. Bravo!
Sēdi un domā//Ik pa laikam acīs sariešas asaras/, tā sēžu vēl tagad. Eju un acīs sariešas asaras. Jo vairāk prātu nenodarbinu ar kādām lietām un darbībām, jo grūtāk.
Ne gribas ēst, ne smaidīt, ne ko. Vai sāc nojaust, par ko ir šis uzvedums?
Es ticu, ka tu zini. '
Rudens izkodis manā sirdī caurumu. Vairs es nemīlu rudeni tā, kā es to mīlēju iepriekš. Tagad tā savādāk. Tas mani iedzinis bēdās un skumjās jau ilgāku laiku, bet par ko, nezināju līdz šodienai. Katrs rīts sākās ar domu, bet ja nu tomēr viss ir labi. Diena sākās, bet es klusībā apzinos- nav labi. Es gaidu vakaru, bet nesagaidu neko. Tikai tumsa, arī telefonā. Es gaidu rītdienu, bet pienāk šodiena. Un atkal nekā. Es domāju:'' ..kas notiek.'' es sev to jautāju.. Atbilde vēl nav uzrakstīta.
Asaras nu jau kļuva par ikdienu, bet sēdēšana un prāta nenodarbināšana kļuva vēl skumjāka. Es zinu, draugs, ka tu nepamanīji kā skumstu, jo netīk asaras slaucīt, kad tu skaties. Es novērsos no jums.
Ak, Rudeni! Ja tu zinātu, kā es tevi iemīlēju. Tavus rītus, kad modāmies kopā. Un vakarus, kad tu mani vadīji mājās. Brīžus, kad no sirds smējos iekrampējusies tavās kļavu lapās un siltas tējas vakarus, kad rokas jau sala, lai vienkārši atrastos laukā. Tos vārdus, ko mamma vienmēr teica- tev ir paveicies.
Bet vai tu apjaut, kā bija paveicies tev?
Un tā es tevi iemīlēju. Bet tas jau nemaina šo scenāriju.
Viss ir tik paredzami. Pēc kā laba, nāk kas slikts.
Liene ir salauzta.
Jau atkal.
Bet es tevī iemīlējos.

Rudens-cilvēks. Es zinu, ka saprati par ko ir stāsts. Bija stāsts. 

Nekas jau nenotiek tā pat vien.

Kapēc?- kapēc, atkal ir tā, kā nevajag būt. Nevajag tā teikt, nevajag tādu attieksmi, vienkārši nevajag. Man vajag to sajūtu, kas bija pirms nedēļas, mēneša. Ja vien tu zinātu, kā man sāp, ja tu zinātu. Bet nezini, jo es tev to nekad neteikšu. kapēc?- jo es negribu, lai tu zini, kā es jūtos patiesībā. Tik sagrauta kā ķieģeļu siena pēc 'laika zoba', tik noskumusi, kā sen vēl nebiju.
Un acīs iezogas asara.
Bet ja tu zinātu, man atliek nodomāt, vai tad tu kaut ko mainītu. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet tu to nekad neuzzināsi, nekad.

Šodien kafija garšo labāk, kā jebkad. Aiz loga rudens. Tāds patiess, ka pat nedaudz stindzina pēdas zābakos, un seja kļūst sārta pēc pāris vēja brāzmām.
Pat nezinu, vai sanāks man uzrakstīt kaut ko dziļdomīgu, laikam nē. Es vienkārši tev gribēju izstāstīt, kā man iet.
Skola sākusies, pēc nedēļas jau kārtējās starpskates, ehh, tas laiks tā skrien. Esmu sākusi mācīties autoskolā, tādēļ arī tas man jauc prātu. Volejbolā esmu sadarījusi šo to nepareizi, tāpēc labās rokas plecs sācis protestēt, un itkā saka :''Pietiek, Lien', atpūties nedaudz!'', tāpēc roka nu ir noteipota.

Bet par to rudeni?! Tas mani vilina ar dienu jo vairāk. Rudens mani ir piepildījis, lai gan tas sākās jau vasaras pēdējā nedēļā, bet par to jau tu zini. Un tomēr, katra diena ir nedaudz mokoša, bet tajā pašā laikā tik ļoti piepildīta. Dažreiz uznāk skumjas, ka varētu izkratīt sirdi stundām ilgi. Dažreiz no prieka varētu lēkāt vēl ilgāk. Jā, ir tā sajūta, nu tā, labā.
Kā man teica, mīļa draudzene:'' Tev ..būs blakus gan labos, gan sliktos brīžos. Viņš tev būs kā otrā es vienmēr. Protams, viņam ir dažādi trūkumi, bet tu taču esi laimīga, vai ne? Viņš tev liek smaidīt, un tu viņam. Tagad bez viņa tev ir skumīgi, pat bez zvana. Tu skumsti, tātad ilgojies, un ja ilgojies, tātad viņš tev ir ļoti svarīgs. Tā pat kā tu viņam...''
Tagad es zinu to sajūtu, kad patiešām gaidi brīvdienas. Citus gadus gan prātā rosījās domas-''es negribu mājās, man te patīk vairāk..''. Tagad pat nespēju iedomāties, kā es varētu šeit padzīvot ilgāk nekā nedēļu, nu labi, šonedēļ tā sanāks,bet darbi, darbi.
Bet tā sajūta, ka tevi kāds gaida, vai varbūt gaidu es?! Lai nu kā, daudz smieklu, un sajūta, ka nepārtraukti tevi kāds ķircina, un itkā apsmej, bet tagad jau tas ir kā pieradums. ..un jā, es tiešām esmu laimīga.