Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2010. gada 15. jūnijs
Summers
Hayyiņš...
Tātad: Šodiena tāda samērā garlaicīga bijusi. Neko prātīgu tā pat nēesmu sadarījusi, vienīgi dzirdējusi kā mans suns rej- pa tiešām nebiju to dzirdējusi, jo viņš rej tikai tad, kad kāds svešinieks ienāk pagalmā. Tad nu bija šitā:
1. Ienāca pagalmā ģimenes draudzene, ar savu mazo dēliņu ♥ Un mans suns sāka dikten riet- tiešām diezgan pamatīgi :D Uhh- nezkā citi svešinieki-tiešām svešinieki tiks manā mājā (devil)
Veēlāk vēl šo to ierakstīšu :D
bučāas ;)
Tikai žēl, ka neviens šamējos tekstus nelassa, bet nu vienaalgā :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru