Es ienīstu to patriotismu, kas liek cilvēkiem aizmirst domāšanu, un pārtapt par pūli. [A.Enšteins]
Mēs,cilvēki, esam nepilnīgi, pret pilnību, ko radījis Dievs. [Arvo Perta]
PATRIOTISMS- DZĪVE, DZĪVESVEIDS, VAI IZLIKŠANĀS?
Tēvs stāstīja dēlam, ka viņa tēvs bijis patriots, viņa vectēvs, arī viņš pats ir patriots. Un dēlam tēvs arī novēlēja kļūt, par īstenu savas zemes patriotu.
Augot dēlam auga arī viņa domas, apziņa, un doma, ko tēvs ik pa laikam atgādināja :Esi patriots, nebēdā!
Mūsu zeme auga līdz ar dēlu. Cilvēki kļuva ar vien dīvaināki, savādāki un bezspēcīgāki, jo pasaule bija tik liela, mehāniska, ka cilvēce vairs nespēja tai pretoties.
Bads, streiks, krīze, bezspēks, nāve-viss? Tas viss nāca ar vien tuvāk, jo pasaule tika mehanizēta ar ntajiem datoru tīkliem un telefonu kvantumiem- paši cilvēku kļuva, kā roboti. Un naudas vairs nepietika- mums visiem.
Dēlam galvā bija tikai doma, jādzīvo- jo esmu patriots, savas zemes patriots.
Pienāca grūti laiki- citzeme pieteica karu. Nevienam nebija izvēles- gribi iet karā, vai negribi- tev tas ir jādara. Bet dēls atšķīrās no visiem karā gājējiem- jo viņš vēlējās izglābt savu tēvzemi- jo viņš taču ir patriots.
Notika karš- gāja grūti.
Dēls bija viens no tiem pārsimts laimīgajiem, kas cīnoties dēļ savas tēvzemes palika dzīvs. Un ziniet, viņš nosargāja savu tēvzemi.
Pagāja padsmit gadi, un mazā patriota zeme bija atpakaļ uz pareizās takas, lai gan krīzes pēdas bija manāmas.
Dēlam negāja pie sirs krīze, jo nevarēja nopelnīt tik cik vajadzēja, tādēļ viņš devās tur- tālumā, uz svešo zemi. Sapelnija naudu, bet neatgriezās.. Palika uz dzīvi tur- svešumā.
Tad padomāsim draugi: kāda iemesla dēļ puika riskēja ar savu dzīvību un gāja aizstāvēt savu tēvzemi, bet beigās to nodeva. Vai tas ir patriotisms?
:O
AtbildētDzēstLabs, Liene ;)