Kapēc vienmēr notiek tā, lai sāp man. No tā, kas viss ir piedzīvots. Tā ir tikai atmiņas, bet man tas ir kas vairāk, jo es dzīvoju dēļ tām.
Cik tomēr sāpīgi ir atcerēties atmiņas kas jau reizi ir tevi sāpinājušas, cilvēki- ikdienā, kas tev noārdījuši pēdējo spēka apvalku, un citi liktu biedēkļi tieši tagad un tūlīt tev liek teikt- man apnicis dzīvot deļ sāpēm. Bet vai labāk palika nē.
Kapēc? Jo vārdos nav spēka- ne tavējos. Bet visi negatīvismi, kas vērsti man tie gan sāp, patr ļoti. Un cik reizes es esmu izdarījis tā lai sāp citam- daudz. Kapēc?- lai nesāpētu man. Es sevi tā gribēju pasargāt, bet nevarēju. Un nu sapratu to- pēc 5 gadiem.
Laikam man pāri ir nodarīts vēl vairāk, jo es zinu kā ir ka no tevis novēršas cilvēks kas bija īstais uz pasaules, kā dēļ tu ikrītu cēlies, kādēļ att=liki visas savas rūpes- bet zini, es izdarīju nepareizi, jo gadus es biju zem šī cilvēka, bet tagad. Tagad es esmu pati seva galva un pati daru kā māku. Kapēc?- jo vairs nebaidos tikt apspiesta.
Brīvs kā putns. Bet labāk jau no tā nepalika ;)
Nekas. Gan būs labi.
Tikai jāatrod sevī īstā vieta, lieta un jāturpina iesāktais. Ne viss ir beidzies, bet ne viss ir sācies. Nepalaidīsim garām to kas ir mums priekšā. Un pie vella sūdus ko esam darījuši. Gan būs labi- cerams!
Haleluja- lienes garīgais ir 69% :*
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru