Koks tur ārā, aiz aimiglotā rāmja stāv drukns un spēcīgs. Lietus mazgāts, dubļu šķaidīt, bērnu izgrebts, akmeņu svaidīts, dzīves nobružāts.
Bet vai kāds viņam kaut reizi pa īstam ir uzticējies- tā no sirds? No sirds uz sirdi- no manas uz viņējo. Kas lai to zin. Bet viņš gan ir uzticējies daudziem- tev. Jo tu viņu stādīji un kopi, bet tad atstāji novārtā. Koks nepadevās bet zaļoja, lai priecētu kaut citas acis, ja ne tavējās, bet cik ilgi, viņš spēs būt vientuļš.
Citu pelts- arī tevis pelts, bet es? Es tikai...
Nosaukšu viņu par veco vientuli..
Bet kā ar mani- es arī kļūstu par vecu un nobružātu vientuli, jo laiks mani padarījis par tādu. Katrs peltias vārds kā stikls manā sirdī. Bet es neko- tikai turos, manas saknes iekaltas zemē, jo man nav pieņemts kādam sūdzēties. Bet bail- tas gan jā.
Bet neko es turpinu dzīvot- kurš satrūdēs ātrāk- vientulis, vai es ?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru