Brīnumu putekļi

Jūs pat nespējat iedomāties, kā es esmu sailgojusies pēc lielas tējas krūzes un kādas mīļas un tajā pašā laikā smieklīgas filmas. Mana dzīve tikai griežas un es sprāgstu no tā visa. Katru dienu pavadu ar dusmu dzinuli sevī un uz kādu to izgāžu, par niekiem. Es sāku ienīst šī gada skolas dzīvi. Ne jau mākslas dēļ, bet tās dzīvošanas. Te visi ir tik uzspīlēti un nepatstāvīgi kā tādi surikati. Nu man tiešām tas ļoti kaitina patiesībā. Ar katru dienu es gribu savu kāju spert kādā dzīvoklī, kurā vakaros es varētu ieritināties mīkstā segā pilnīgā mierā un klusumā. Ar mācībām pie rokas. Bet nē, te apkārt kverkšč skuķi, zviedz no rīta līdz vakaram un savu bionikas konspektu es nespēju uzrakstīt. Kā man riebjas tas viss. Lūdzu palīdziet man izbēgt no tā vājprāta.
Galva kūp, darbu ir tik daudz, ka nezinu kā lai visu pabeidz, bet nu es cīnīšos.

Jāa, visu šo ierakstu sāku ar diezgan izmisīgu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, arī man ir kas patīkams dzīvē. Kas tāds, kas piedod dzīvei asāku garšu. Kas tāds ar ko es nespēju strīdēties, jo vienmēr, kad es to vēlos man atbild: ak, tad, pastrīdēties sagribēji, ja? Un es apraujos. Kaut kāda laime patiesībā.