Vakars kā vakars. Daudz darbu, maz laika, bet no noguruma ne vēsts. Kā saka, ierasts vakars kojās. Parunājos skype ar draugiem un domāju pieķerties mācībām, jo nākošnedēļ taču skates un darbu ir daudz. Pēkšņi uzraksta kāds, uz kuru pat paskatoties saļodzās kājas, sirds sāk sisties ātrāk, bet jau pēc puss gada netieku skaidrībā vai tas ir pozitīvi vai vairāk negatīvi. Es apmulstu, bet atbildu. Izrādās viņš ir dj un liek klausīties mūziku. Tā nu šī vienkāršā skype sarakste ieilga uz aptuveni 5 stundām. Sākumā jau nekas. Līdz beigās raksti, par to, cik ļoti es viņam pietrūkstu, ka biju labākais, kas ar viņu noticis, tagadējā draudzene esot ragana, bet pamest viņš viņu nevar, jo ir bērns. Nekādu strīdu, nežēlīgas ballītes un neaizmirstami piedzīvojumi, tāda sava veida dzīves baudīšana. (ar apmulsumu lasu turpinājumu). Viņš gribot mani atpakaļ..
Tik daudz patīkamu vārdu, tāda burvība. Bet cik sekli tas viss ir. Vienreiz jau izdarīju to izvēli un nebija pareiza, ne arī nepareiza. bet nē. Kas bijis bijis un tā vairs nav. Lai gan piekritu šodien iziet ārā. Pareiza vai nepareiza izvēle tā bija, to spriedīšu pēc kādām pāris stundām... Sajūtu kņudinošu sajūtu pakrūtē, nedaudz bail. Bet kā saka, uz viena un tā paša grābekļa jau divreiz nekāpsi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru