Droši vien piefiksēji iepriekšējo ierakstu, kas tika rakstīts ar tādu naivu vieglumu, bet trīcošu sirdi. Nu kā jau teicu, izgāju ārā ar savu, kādreiz, mīļo un vienīgo. Pagājuši mēneši, mainījušies gadalaiki, mainījušies paši. No neaizmirstamiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem palikusi diezgan cieša saikne. Ar mēnešu garu intervālu beidzot tā kārtīgi sasveicinājāmies un viss turpinājās..
.. sazvanāmies, satiekamies, priekšā vēl 6 nepazīstami cilvēki. Mani lepni iepazīstina nosaucot vārdā. Pēkšņi visi izklīst un pēkšņi atkal satiekas lielveikala kasē, kur viegli tiek pirkta stiprā dzira. Pēc mirkļa jau sēžam netālu no gaujas, rudens dzeltenums un savairojušies cilvēki, jau 11. Es vienīgā meitene. Vakars jau kļūst dzestrs, bet es jau neuzvilku kādu siltāku džemperi.. Viņš pan piedāvā savējo, bet es tikai atsaku- ir labi. Lepni tiek stāstīts, cik laba es biju, ka esmu vismīļākā. Atkal pūlis paklīst un paliekam 3jatā. Pudele jau tukša, bet stāsts turpinās, viņš gribot mani atpakaļ, es viņam nozīmēju daudz. Es nekad neliedzu viņam iet ballēties, un darīju to pati, mēs atpūtāmies gan kopā, gan atsevišķi, viss esot bijis lieliski.. Es mulstu no tā visa. Pēkšņi iezvanās telefons, tur viņa iespējamā bērna māte. Viņš nospiež, jo nav laika, lai runātu ar to raganu.. Stāsti turpinās un.. .. un viņš liecās lai noskūpstītu. Es tikai atsaku- tev ir tava bērna māte.. Tā jau tas viss nebeidzās, un es apmulsusi sēžu vēl šodien..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru