Esmu sapratusi vienu lietu : Kad esi laimīgs , to nevienam nevar stāstīt .
Viss atkal ir palicis dīvains, arī es. Prāta sajukums, un lēnām kļūstu tāda, kādai nevajadzētu būt, ak šī vienaldzība un izklaide vienlaikus. Galva jūk prātā no sajūtām, bet tai pašā laikā vienaldzība un vēlme pēc vieglas izklaides un dažām sajūtām.
Vēlme pieradināt nepieradināmo. Tā varētu nosaukt misēkli, kas pašlaik ir radies manā galvā, tomēr pie tā, protams, esmu vainīga es pati. Man negribas to, lai gan gribas, es zinu ko negribu, bet nezinu ko gribu, un tas ir tik sasodīti nepareizi.
Es gribēju tikai vienkārši pasmieties, bet atkal tas apsēdis manu galvu un es nevaru no tā atbrīvoties. Un zinu, ka galu galā sāpēs jau man. Es pati esmu tik paredzama, bet nevaru apstāties. Man vajag pamēģināt to sajūtu, atkal, kaut nedaudz. Gribu pārmācīt nepārmācāmos, gribu pieradināt nepieradināmos, bet es pati?
Ak, šis mūžīgais jautājums, kas esmu es pati, pie kā es piederu, un vai esmu labāka par to, kuru kādreiz mēdzu aprunāt. Vilšanās sevī. Pietam smaga. Es kļūstu tāda kā cilvēki, kurus kādreiz esmu nievājusi. Ievirpuļoju vieglās izklaidēs, nemaz neapzinoties, ka beigās sāpēs, ak jāa. Tas teiciens: Mīlestība ir spēle, kurā zaudē tas, kurš to visu sāk uztvert nopietni.
Pašlaik šķiet, ka to sāku nopietni uztvert es. Mans jaunības maksimālisms un reizē bailes no tā visa. Man žēl sevis, ka es sev to nodaru. Bet vai apstāties es nezinu? Ja nu tomēr. Neizprotamais cilvēks, neizprotamā es pati. Bet ja nepazīstu, vai varu spriest, ko saka draugi.
Mans sapņu tulks ir izslēgts, viss ir aizburts, es nododos vienkāršībai un nekam. Es jūtu sāpes, un vilšanos, bet es neapstājos, jo liene ir cerība. Cerība uz mūžu, pat sev, ar sevi un par sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru