Neķer vairs, jau aizgājušu vilcienu

No tā jēga maza, bet kņada nav tā vērta

Tavs vilciens vēl nāks

Bet par to

Par to aizgājušo, aizmirsti, to vairs nenoķert

Un nestāvi perona malā pētot sarakstus

Tie vilcieni vēl nāks un ies

Tev laika vēl daudz, nesteidzies, mēs esam jauni

Un mums vēl visa būs gana

Vēl sētnieks perona malā mūs iztrenkās

Lai nesēžam te, dīkdieņi tādi

Vēl daudzus vilcienus palaist garām vai nokavēt

Bezpajumtnieks vēl pienāks kādu cigareti palūgt

Un par mūsu dāsnumu, mums laimi un veselību novēlēs

Bet mēs

Mēs te sēdēsim un pļāpāsim

Un kas to zin cik ilgi, jo kompānija taču feina

Tā mēs runāsim par visu un neko        

Līdz kādam no mums pienāks vilciens

Un mēs iekāpsim tajā

Kas zin , varbūt vienā vilcienā, vagonā, kupejā

Varbūt katrs savā

Bet lai nu kā

Mēs zināsim, ka tas ir tas īstais vilciens

Un leksim bez biļetēm iekšā

Kad  nāks konduktors

Mēs dumji smaidīsim un teiksim, ka mājās aizmirsām

Nu lai jau met mūs no tā braucošā vagona ārā

Būs nākamā stacija, nākamie cilvēki

Un varbūt, ka atkal tur sastapšu tevi

Kas zin varbūt mums lemts kopā

Pa stacijām dzīvi nodzīvot

[Kārlis Šīrons]

Un pagaidām visa mana mīlestība satilpināma kafijas krūzē. No rītiem tā modina, un ar savu karsto sirdi apdedzina mēli, lai vieglāk pamosties. Pusdienās tā nomāc nepatīkamo sušī garšu. Tomēr tā nu ir savādāka- daudz maigāka, ar karameļu sīrupu sirdī. Pēcpusdienā atkal tā mani lutina no visas sirds. Nu jau putukrējuma cepure uz sirds un šokolāde.. tā es kūstu viņas dēļ. Bet vakarā? Vakarā tā man vienkārši liek gremdēties atmiņās par vecām lietām un sajūtām, un uz nakti kafijputas noskūpsta mani.
Tāda nu viņa ir- mana kafijas krūzes mīlestība.!

Redziet, citiem tā ir īsta mīlestība pret kādu cilvēku. Bet man tā ir kafija. Gandrīz tik pat laba kā cilvēks. Pamodina, kaut ko nomāc, viņas rokās izkust, un uz  nakti noskūpsta. Jā, tā ir kafija.

Diezgan mulsinoši saprast to, ka patiesībā pietrūkst jau vēl ar vien. Pagājis vairāk kā gads, piedzīvoti citi laiki, bet aizmirst ta nespēju šā vai tā. Mani mulsina šis fakts pat ļoti.
Laiki, kad mēģināju sev ieskaidrot, ka jāienīst, vienkārši jāienīst šis cilvēks, bet nekādīgi to nespēju. Vēl ar vien pārņem zinātkāre un varbūt pa greizsirdība, vēlme nevienam neatdot šo cilvēku. Bet kapēc tas viss ir tieši tā kā ir.

Itkā viss ir tik sens, bet, laikam Tu ievēlies manā sirdī uz palikšanu un tā ir tā lielā mīlestība, ko sauc par pirmo. Jo vienmēr kad skatāmies šovu ''Precamies'' iedomājos, ja piedalītos šovā stāstītu par Tevi. Es apmulstu dēļ tā, ka es saprotu, cik es esmu nepārspējama sagrāvēja, jo kurš gan cits, ja ne es visu sabojāju. Protams es. Un nožēloju to visu šo laiku.

Mēģinājumi sameklēt brīvību ar citiem veicās ar ierobežojumiem un atkāpšanos, jo viss ko es darīju, domāju saistījās ar Tevi. Iedod kādam roku, bet sajūti- neko. Apskauj kādu, sajūti-neko. Ar Tevi tā nebija.

..es ienīstu šo visu, patiešām.

Art

Esmu aizvadījusi divas pieredzes un pozitīvu emociju pilnas dienas. Man bija iespēja pārstāvēt skolu valsts konkursā. Protams, mākslas. Katrā ziņā tas bija lieliski. Es satiku māksliniekus, baudīju ar viņiem dīvainu mūziku daudz smieklu un jā, vienkārši iepazinos ar viņiem. Ieguvu neatsveramu pieredzi, apskatīju citu darbus  un spējas. Galu galā, priekš pirmās reizes valsts konkursā neslikti- 4 un 5 vieta no 11.

Par manu darbu bija labas atsauksmes, tomēr līdz galam netika uztverta mana ekstravagantā domāšana, tas nedaudz apbēdina, jo, ja viss netiek pasniegts vienkāršā skatījumā uz dzīvi, to tā nesaprot. Bet šīs divas dienas bija tik ļoti fantastiskas!

Perfektā dzīve- vai tāda vispār iespējama? Dien-dienā saskaroties ar cilvēkiem, kas sevi nenovērtē, jo šķiet, ka ir par resnu, lai gan ir tik ļoti tievi, mati nav tik spoži kā gribētos, vai deguns par lielu, kā varētu vēlēties. Tas tiešām mani tracina, nu nopietni. Cilvēki, tak mīliet sevi kādi nu jūs esat, tomēr, ja tas ir tik neiespējami, darāt kaut ko lietas labā. Skrieniet, mainiet matu krāsu, griezumu, ejat uz solāriju, vai kaut ko, tikai nepīkstat par katru sīkumu. Darāt visu, līdz beigās jūs kļūsiet par attēlā redzamo figūru. Jā, figūru, jo tā ir tikai plastmasa, plastmasas āriene, ne sirds.
Visi jūs vērtēs pēc ārienes, bet galvā tukšums. (:

Mīlestība ir kā narkotikas. Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par viņu uz trīs stundām. Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības vārdā esi gatavs uz visu.

mīlestība, Paulu Koelju

Nē, es neesmu iemīlējusies. Es vienkārši mīlu tekstus par sajūtām. Un vispār esmu saviļņota, jo uzzināju to, ka  pirms manas dzimšanas dienas gaidāms vēl kāds brīnumiņš manā radu pulkā. Māsīca/brālēns, lai to lemj kas augstāks.

Ir Marta trešā diena, tātad būtu jāsajūt jau saules kņudinošo staru skārieni acīm un žilbt no tā visa, tomēr, ne gluži tā ir, kā vēlētos. Ārā kupenas un sniegs negrasās atkāpties.

Lai nomāktība aiziet un vietā nāk kas svaigs un patīkams. Tā nu blogs kļuvis saulaināks un pavasarīgāks. Taču saturs nemainās- ''šis nav stāsts par perfektām attiecībām, augstiem sasniegumiem un tā tālāk- šis ir stāsts par realitāti!''