Diezgan mulsinoši saprast to, ka patiesībā pietrūkst jau vēl ar vien. Pagājis vairāk kā gads, piedzīvoti citi laiki, bet aizmirst ta nespēju šā vai tā. Mani mulsina šis fakts pat ļoti.
Laiki, kad mēģināju sev ieskaidrot, ka jāienīst, vienkārši jāienīst šis cilvēks, bet nekādīgi to nespēju. Vēl ar vien pārņem zinātkāre un varbūt pa greizsirdība, vēlme nevienam neatdot šo cilvēku. Bet kapēc tas viss ir tieši tā kā ir.

Itkā viss ir tik sens, bet, laikam Tu ievēlies manā sirdī uz palikšanu un tā ir tā lielā mīlestība, ko sauc par pirmo. Jo vienmēr kad skatāmies šovu ''Precamies'' iedomājos, ja piedalītos šovā stāstītu par Tevi. Es apmulstu dēļ tā, ka es saprotu, cik es esmu nepārspējama sagrāvēja, jo kurš gan cits, ja ne es visu sabojāju. Protams es. Un nožēloju to visu šo laiku.

Mēģinājumi sameklēt brīvību ar citiem veicās ar ierobežojumiem un atkāpšanos, jo viss ko es darīju, domāju saistījās ar Tevi. Iedod kādam roku, bet sajūti- neko. Apskauj kādu, sajūti-neko. Ar Tevi tā nebija.

..es ienīstu šo visu, patiešām.