Neķer vairs, jau aizgājušu vilcienu

No tā jēga maza, bet kņada nav tā vērta

Tavs vilciens vēl nāks

Bet par to

Par to aizgājušo, aizmirsti, to vairs nenoķert

Un nestāvi perona malā pētot sarakstus

Tie vilcieni vēl nāks un ies

Tev laika vēl daudz, nesteidzies, mēs esam jauni

Un mums vēl visa būs gana

Vēl sētnieks perona malā mūs iztrenkās

Lai nesēžam te, dīkdieņi tādi

Vēl daudzus vilcienus palaist garām vai nokavēt

Bezpajumtnieks vēl pienāks kādu cigareti palūgt

Un par mūsu dāsnumu, mums laimi un veselību novēlēs

Bet mēs

Mēs te sēdēsim un pļāpāsim

Un kas to zin cik ilgi, jo kompānija taču feina

Tā mēs runāsim par visu un neko        

Līdz kādam no mums pienāks vilciens

Un mēs iekāpsim tajā

Kas zin , varbūt vienā vilcienā, vagonā, kupejā

Varbūt katrs savā

Bet lai nu kā

Mēs zināsim, ka tas ir tas īstais vilciens

Un leksim bez biļetēm iekšā

Kad  nāks konduktors

Mēs dumji smaidīsim un teiksim, ka mājās aizmirsām

Nu lai jau met mūs no tā braucošā vagona ārā

Būs nākamā stacija, nākamie cilvēki

Un varbūt, ka atkal tur sastapšu tevi

Kas zin varbūt mums lemts kopā

Pa stacijām dzīvi nodzīvot

[Kārlis Šīrons]