Patiess sirds piepildījums, ja ne visu gadu, tad vismaz vasarā noteikti. ES TIEŠĀM MĪLU ŠO SPORTU.

''Tas nav hobijs, tas ir dzīvesveids'' 

Nedaudz apjukums, patiesībā. Es iegrimstu bezcerībā, vienaldzībā un greizsirdībā. Tu zini to sajūtu, kad ir slikti, bet pat nezini par ko īsti?
-Zinu!
-Man tā tagad ir. Vienkārši.. Nē, sarežģīti tas ir. Sāp sirds, ir nogurums no savām domām, es gribu atpūtu un nedomāt par to.
-Tad nedomā!
-Es nespēju, vienīgā vieta,kad par to visu nedomāju ir tad, kad bumba ir augstu gaisā un tu gribi izdarīt visu maksimāli, lai tai aizsniegtos un bļauj ''malāaaa'', tiesnesis paņem tablo un tu paņem nepaņemamu bumbu, gūsti punktu. Kāpēc tā nevar būt dzīvē? Tu bļauj malā, un visi atkāpjas, nu dzīvē, ar mīlestību!
-Tāda ir tā dzīve, ja gadās neveiksmes tu esi uz pareizā ceļa. Atpūties!
-Bet ja atpūtīšos es pazaudēšu.
-Kas būs palicējs paliks, kas būs aizgājējs, aizies.
-Jūs, domas, mani nesaprotat.!
-Tad kāpēc tu mūsos klausies?
- Tāpēc, ka es nezinu...
-Tas ir vēl sliktāk par jā un nē. Izvēlies.
-Es izvēlos...

Liekas, ka, dažreiz, vārdiem vienkārši nav nozīmes, bet kā lai savādāk, pārdesmit kilometru attālumā, pasaka ko tu man nozīmē. Es nezinu, tiešām nezinu.

Paņem saujā. Vienkārši paņem un jūti. Tik vienkārši. Nav nekā sarežģītāka par dzīvi, bet mēs paši to sarežģijam vēl vairāk, nekā vajadzētu. Ir cilvēki kuri jāizsvītro no savas dzīves, bet ir cilvēki, kuriem jāpaliek tur, tā- pavisam! Mēs svītrojam, svītrojam, atstājam, svītrojam....

Lapa pavisam sasvītrota, bet daži tukšumi. Nevajag pazaudēt šo tukšumu lapā, savādāk viss būs tikai mudžeklis, svītru mudžeklis. Šis tukšums lapā ir tavu iekšējo sajūtu pilnība. Kā puzle. Tevī kaut kas trūkst, un lūk, tev tagad ir iespēja to tukšumu aizpildīt. Savu puzles gabalu es atradu.

Un zini, man ļoti pietrūkst mūsu garo pastaigu, līdz tumsai. Braucienu ar velo, kuru tu man uzticēji par vienu vienīgu 'paldies'. Par laiku, kad padevi roku, lai nenokristu, kad kāpu lejā no kalna. ..kad sauci mani par muļķīgu, ja nesapratu kādu no taviem domu gājieniem.
Nebija viegli ar tevi, man bija jābūt savādākai, nekā es esmu patiesībā, man bija jābūt skaistai- vienmēr. Pieklājīgai-vienmēr, bet biju jau pie tā pieradusi. Tu nežēloji manis dēļ ne santīma un lutināji mani. Tu- mans labākais draugs. Tev es dāvināju savus mākslas darbus, tā vienkārši, jo tie pie tevis būs drošībā. Jā, man tā pietrūkst.
Beigās jau bija savādāk, jo kaut kādā ziņā uztvēru tevi savādāk, nekā tikai draugu. Bet kurš gan cits, ja ne es atkal visu sabojāju, mana muļķība, laika trūkums, un es nezinu kas.
Lai nu kā, tu biji mans labākais draugs, labākais no visiem labākajiem draugiem, kas man bija. Bet nu vairs man nesmaidi, nesildi mani savos apskāvienos, neapsmej mani, un neķircini. Pat nesasveicinies ar mani, kur nu vēl savādāk. Sāp, taisnība.
Tagad tev ir meitene, kuru aiz rokas ved uz vietām, kuras kādreiz kā draugi apstaigājām, ak, jā, esmu greizsirdīga, tā notiek, jo tu biji mans labākais draugs.
Lai nu nu kā, es ceru, ka tev ir viss un sapņi pieplildīti.

Ziniet, neviens vārds, neviena roze nespēj stāvēt līdz sajūtām, kad uzvari. Tu ej uz trenniņiem, šausti sevi par to, ka nesanāk, vai gluži otrādāk, ir slinkums kaut paspert soli uz priekšu. Bet tad nāk prātā domas, ka tas ko dari, tiek darīts tikai sevis dēļ.
  Mēs- pludmales volejbolisti, krītam daudz, bet tad atkal pieceļamies. Kā saka trennere:''Tu zaudēji punktu, bet tagad sāc visu no jauna, tā epizode pagāja, nu nāk nākošā!''. Un zini, ir stimuls sākt spēlēt savādāk. Pēc trenniņiem ir nežēlīgs nogurums, saule kārtīgi pacepinājusi, bet tās sajūtas,kad tu uzvari kādu spēli ir neaprakstāmas,un tas jau notiek tādēļ, ka trenniņos ir gājis grūti.
Viss ko mēs darām ir sevis dēļ, ne trennera, ne kāda cita, tikai sevis dēļ, pat tad, ja gribi ieriebt pretiniekam, vai kādam citam ko pierādīt.Viss stimuls iet caur sevi, vēlme virzīties augšup un sasniegt mērķi.