Ziniet, neviens vārds, neviena roze nespēj stāvēt līdz sajūtām, kad uzvari. Tu ej uz trenniņiem, šausti sevi par to, ka nesanāk, vai gluži otrādāk, ir slinkums kaut paspert soli uz priekšu. Bet tad nāk prātā domas, ka tas ko dari, tiek darīts tikai sevis dēļ.
  Mēs- pludmales volejbolisti, krītam daudz, bet tad atkal pieceļamies. Kā saka trennere:''Tu zaudēji punktu, bet tagad sāc visu no jauna, tā epizode pagāja, nu nāk nākošā!''. Un zini, ir stimuls sākt spēlēt savādāk. Pēc trenniņiem ir nežēlīgs nogurums, saule kārtīgi pacepinājusi, bet tās sajūtas,kad tu uzvari kādu spēli ir neaprakstāmas,un tas jau notiek tādēļ, ka trenniņos ir gājis grūti.
Viss ko mēs darām ir sevis dēļ, ne trennera, ne kāda cita, tikai sevis dēļ, pat tad, ja gribi ieriebt pretiniekam, vai kādam citam ko pierādīt.Viss stimuls iet caur sevi, vēlme virzīties augšup un sasniegt mērķi.