Nedaudz apjukums, patiesībā. Es iegrimstu bezcerībā, vienaldzībā un greizsirdībā. Tu zini to sajūtu, kad ir slikti, bet pat nezini par ko īsti?
-Zinu!
-Man tā tagad ir. Vienkārši.. Nē, sarežģīti tas ir. Sāp sirds, ir nogurums no savām domām, es gribu atpūtu un nedomāt par to.
-Tad nedomā!
-Es nespēju, vienīgā vieta,kad par to visu nedomāju ir tad, kad bumba ir augstu gaisā un tu gribi izdarīt visu maksimāli, lai tai aizsniegtos un bļauj ''malāaaa'', tiesnesis paņem tablo un tu paņem nepaņemamu bumbu, gūsti punktu. Kāpēc tā nevar būt dzīvē? Tu bļauj malā, un visi atkāpjas, nu dzīvē, ar mīlestību!
-Tāda ir tā dzīve, ja gadās neveiksmes tu esi uz pareizā ceļa. Atpūties!
-Bet ja atpūtīšos es pazaudēšu.
-Kas būs palicējs paliks, kas būs aizgājējs, aizies.
-Jūs, domas, mani nesaprotat.!
-Tad kāpēc tu mūsos klausies?
- Tāpēc, ka es nezinu...
-Tas ir vēl sliktāk par jā un nē. Izvēlies.
-Es izvēlos...