Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Liekas, ka, dažreiz, vārdiem vienkārši nav nozīmes, bet kā lai savādāk, pārdesmit kilometru attālumā, pasaka ko tu man nozīmē. Es nezinu, tiešām nezinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru