Un zini, man ļoti pietrūkst mūsu garo pastaigu, līdz tumsai. Braucienu ar velo, kuru tu man uzticēji par vienu vienīgu 'paldies'. Par laiku, kad padevi roku, lai nenokristu, kad kāpu lejā no kalna. ..kad sauci mani par muļķīgu, ja nesapratu kādu no taviem domu gājieniem.
Nebija viegli ar tevi, man bija jābūt savādākai, nekā es esmu patiesībā, man bija jābūt skaistai- vienmēr. Pieklājīgai-vienmēr, bet biju jau pie tā pieradusi. Tu nežēloji manis dēļ ne santīma un lutināji mani. Tu- mans labākais draugs. Tev es dāvināju savus mākslas darbus, tā vienkārši, jo tie pie tevis būs drošībā. Jā, man tā pietrūkst.
Beigās jau bija savādāk, jo kaut kādā ziņā uztvēru tevi savādāk, nekā tikai draugu. Bet kurš gan cits, ja ne es atkal visu sabojāju, mana muļķība, laika trūkums, un es nezinu kas.
Lai nu kā, tu biji mans labākais draugs, labākais no visiem labākajiem draugiem, kas man bija. Bet nu vairs man nesmaidi, nesildi mani savos apskāvienos, neapsmej mani, un neķircini. Pat nesasveicinies ar mani, kur nu vēl savādāk. Sāp, taisnība.
Tagad tev ir meitene, kuru aiz rokas ved uz vietām, kuras kādreiz kā draugi apstaigājām, ak, jā, esmu greizsirdīga, tā notiek, jo tu biji mans labākais draugs.
Lai nu nu kā, es ceru, ka tev ir viss un sapņi pieplildīti.